Forums

Akhem, galvaspilsētas vicemērs un iekšlietu ministrs ir no vienas partijas.

Un šajā brīdī saproti, ka vienīgais variants ir "Jāni" nošaut. Un pēc neilga laika parādīšies nākamais "Jānis", kuru arī vajadzēs nošaut.

Ciktāl es esmu iepazinies ar to cepienu, es izvēlos ticēt (saukšu to tā, jo esmu par slinku, lai meklētu apstiprinājumu pirmavotos) apgalvojumam, ka apmēram tā tiešām ir (varbūt gan ne simtiem, bet desmitiem), BET kādi 95% biedrību dara lietas, nevis apgūst līdzekļus līdzekļu apgūšanas pēc. Daži procenti no biedrību kopējā skaita izpļekarē kādus 90% no kopējā valsts biedrībām  piešķirtā finansējuma - kaut kā tā.

Noceļu cepuri tā priekšā, kurš izdomāja šitos teicienus. Kad manām meitām skolā bija "projektu nedēļa", es cepos... pļa, kas tas nakuj par sūdu. 🤣

Tā reize, kad Andris runā precīzi par lietu. 👍

Jauks pastāstiņš no feisbuka dzīlēm.   Kā glābt demokrātiju no audita? Īsa pamācība, kā čeku prasīšanu pārvērst par hibrīdkaru.  Satīrisks stāsts Šajā rītā Jāņa idilli pārtrauca troksnis pie ofisa durvīm. Kabinetā burtiski iebrāzās trīs dāmas no biedrību apvienības "Dzidrais Skatiens" – Agnese, Dagnija un Evika. Viņas bija tērptas ekoloģiski sertificēta lina tērpos, rokās turēja mapes no simtprocentīgi pārstrādāta papīra, bet sejās bija redzams viss, izņemot ilgtspējīgu emocionālo līdzsvaru. — Jāni, mums uzbrūk! Jānis nepacēla acis no espresso. — Kurš? — Jaunā valdība! Viņi grib pārskatīt biedrību finansējumu. Prasa auditus, rezultātus, atskaites... Viņi pat grib zināt, cik biedru mums vispār ir! — Briesmīgi. — Viņi apgalvo, ka gadiem ilgi valsts budžets un Eiropas fondi finansējuši simtiem biedrību, kuras vairāk rakstījušas projektus nekā darījušas jebko citu. — Viņi grib izvērtēt, vai sabiedrība vispār kaut ko saņēmusi pretī! — Dagnija gandrīz raudāja. — Un iedomājies! — Evika sašutusi piebilda. — Viņi salīdzina mūsu projektu izmaksas ar skolām, slimnīcām un ceļiem. Jānis ilgi klusēja. — Kāds bija jūsu pēdējais projekts? — "Ziemeļeiropas klimatnoturīgo naratīvu integrācija vietējo kopienu emocionālās aušanas praksēs." — Un pirms tam? — "Digitālās empātijas stiprināšana caur starpkultūru putnu vērošanu." — Bet vēl pirms tam? — "Ilgtspējīga klusuma potenciāls sociālajā dialogā." Jānis nopietni pamāja. — Jā... situācija patiešām ir kritiska. Viņš piegāja pie sienas. Tur karājās divas kartes. Vienā bija Eiropa. Otrā – fondi, programmas, iniciatīvas, instrumenti, mehānismi, platformas, pilotprojekti, horizontālās prioritātes un finansēšanas shēmas. Otrā karte aizņēma visu sienu. — Redzat šo? — Jā. — Tā nav karte. — Kas tad? — Tā ir ekosistēma. Viņš pasmaidīja. — Sākumā bija dažas biedrības. Tad radās biedrības biedrību atbalstam. Tad fonds, kas finansēja biedrības, kuras atbalstīja citas biedrības. Tad konsultanti, kas mācīja rakstīt projektus projektu rakstīšanai. Tad darba grupa, kas izvērtēja darba grupu darba kvalitāti. Tad koordinācijas padome, kas koordinēja koordinācijas padomes. Un vienā brīdī sistēma kļuva tik ilgtspējīga, ka vienīgais, kas tai vēl bija vajadzīgs, bija finansējums pašas eksistencei. — Saprotiet vienu. Sistēma nekad nesaka: "Mums vajag naudu." Viņa saka: "Mums jāstiprina kapacitāte." Nekad nesaka: "Mēs dzīvojam no projektiem." Viņa saka: "Mēs īstenojam pilsonisko līdzdalību." Nekad nesaka: "Mēs atkal rakstām to pašu projektu." Viņa saka: "Nodrošinām iepriekšējā plānošanas perioda rezultātu ilgtspēju." Nekad nesaka: "Iztērējām." Viņa saka: "Apguvām finansējumu." Nekad nesaka: "Nesanāca." Viņa saka: "Ieguvām vērtīgas atziņas nākamajiem plānošanas periodiem." — Bet ko tagad? — Agnese jautāja. — Jaunā valdība saka, ka budžets vispirms jāiegulda tur, kur ir izmērāms rezultāts. Jānis iesmējās. — Lūk, klasiskā iesācēju kļūda. — Kāda? — Viņi domā, ka budžets ir domāts rezultātiem. Viņš pacēla rādītājpirkstu. — Budžets nav domāts rezultātiem. Budžets ir domāts procesam. Rezultāti ir patīkams blakusefekts. — Bet ko darīt, ja viņi prasa, ko esam paveikuši piecpadsmit gados? — Nekādā gadījumā nestāstiet, ko esat paveikuši. — Ko tad? — Stāstiet, ko varētu zaudēt. Ja samazina finansējumu — apdraudēta ir pilsoniskā sabiedrība. Ja prasa auditu - tas ir spiediens uz nevalstisko sektoru. Ja grib redzēt čekus - tā jau ir bīstama tendence. Ja prasa rezultātus - viņi ignorē procesu. Ja prasa efektivitāti - viņi nesaprot sarežģītās demokrātijas dimensijas. Dagnija drudžaini pierakstīja. — Bet ja žurnālists jautā, kāpēc vienai biedrībai piecos gados bijuši četrdesmit trīs projekti un neviena aktivitāte bez finansējuma? — Saki, ka viņš diskreditē pilsonisko sabiedrību. — Bet ja jautā vēlreiz? — Ka viņš polarizē sabiedrību. — Bet trešo reizi? — Ka viņš rada bīstamu precedentu. — Bet ja auditors atrod pārkāpumus? — Tad pasaki, ka viņš vērtē projektu grāmatvediski, nevis vērtību līmenī. — Bet ja viņš tomēr grib redzēt čekus? — Tad viņš acīmredzot nesaprot demokrātiju. Tieši tajā brīdī kabinetā ienāca pelēks kungs. Viņš jau sen nebija nevienā amatā. Toties visi amati vēl joprojām bija mazliet viņa. Uzvalks bija tik pelēks, ka šķita – demokrātiju viņš administrējis kopš melnbaltās televīzijas laikiem. Viņš bija dzirdējis sarunas pēdējās minūtes. — Jāni... — Jā? — Tu atkal glāb demokrātiju? — Kā vienmēr. — Lieliski. — Kas tieši? — Tu saprati galveno. — Ko? — Ka pirms vēlēšanām nedrīkst runāt par naudu. Jānis pamāja. — Jārunā par vērtībām. — Precīzi. — Jo, kamēr visi strīdas par demokrātiju... — ...tikmēr neviens neskaita tāmes. — Un ko mēs darām? — Evika jautāja. Padomnieks pasmaidīja. — Vispirms uzrakstām atklāto vēstuli. — Tad? — To paraksta vēl divdesmit biedrības. — Bet viņas taču dzīvo no tiem pašiem fondiem. — Tieši tāpēc arī parakstīs. — Tad? — Eksperti televīzijā paskaidros, ka uzbrukums finansējumam ir uzbrukums demokrātijai. — Cik preses relīžu mums gatavas? — Septiņas. — Tikai? — Divpadsmit vēl melnrakstos. — Bet universālā? — Vienmēr gatava. — Ko tajā vajag mainīt? — Tikai vienu vārdu. "Klimats." "Noturība." "Iekļaušana." "Dezinformācija." "Kopienu saliedētība." Pārējais teksts paliek tas pats. — Bet ja kāds pajautā, vai nav normāli pārbaudīt, kā izlietota nodokļu maksātāju nauda? Padomnieks iesmējās. — Tad pajautā pretī: "Kāpēc jūs ienīstat pilsonisko sabiedrību?" — Bet ja viņš saka, ka neko neienīst? — Tad viņš vienkārši nav pietiekami informēts. — Bet ja viņš joprojām prasa dokumentus? — Tad viņš acīmredzot finansējas no konkurējoša naratīva. Kad visi bija aizgājuši, Jānis vēlreiz paskatījās uz abām kartēm. Vienā bija atzīmētas vietas, kur viņu savulaik meklēja par laikiem, kad viņš pārdeva ābolu dzērienu ar romantisko nosaukumu "Rudens skumjas" un neparedzamām blaknēm. Otrā bija valsts budžeta un Eiropas fondu plūsmas. Viņš pasmaidīja. Agrāk viņš pārdeva dzērienu, pēc kura cilvēki zaudēja orientāciju telpā. Tagad viņš pārdeva formulējumus, pēc kuriem cilvēki zaudēja orientāciju diskusijā. Agrāk pietika ar pāris glāzēm. Tagad pietiek ar vienu preses relīzi. Viņš bija sapratis vēl kaut ko. Valstī nebija uzcelta tikai projektu sistēma. Bija uzcelta vesela ekosistēma, kurā viens rakstīja projektu, otrs to vērtēja, trešais konsultēja, ceturtais pētīja projekta ietekmi, piektais organizēja konferenci par projekta rezultātiem, sestais rakstīja nākamo projektu iepriekšējā projekta ilgtspējas nodrošināšanai, bet septītais televīzijā skaidroja, ka jebkurš mēģinājums šo ķēdi pārraut ir uzbrukums demokrātijai. Tad kādu dienu kāds klusi pajautāja: — Varbūt tomēr paskatāmies, kur aizgāja nauda? Visa sistēma uz mirkli apklusa. Tāds klusums iestājas tikai tad, kad pirmo reizi pēc daudziem gadiem kāds uzdod nepareizo jautājumu. Pēc tam simtiem balsu vienlaikus atbildēja: — Tas ir uzbrukums demokrātijai. Jānis nodzēsa gaismu. Koridorā jau gaidīja nākamā biedrība. Tās jaunā projekta nosaukums bija: "Institucionālās noturības stiprināšana finanšu caurskatāmības radīto risku mazināšanai." Finansējums vēl nebija piešķirts. Taču preses relīze, kas nosodīja iespējamo finansējuma atteikumu kā uzbrukumu demokrātijai, jau bija gatava. Jānis pasmaidīja. Sistēmai bija viena patiesi ģeniāla īpašība. Tiklīdz kāds mēģināja to reformēt...tā nekavējoties iesniedza projektu savas aizsardzības finansēšanai.

Ja vien netēmē piedāvāt internetu pus pasaulei, tad nekādi 11k sattelīti nav vajadzīgi. OneWeb operē ar 600+ satelītiem.   300 - 400 ir pietiekoši lai nosegtu visu. Militārajām vajadzībām jau nu noteikti. Plus Stārlinki lido krietni 'zemāk', attiecīgi vajag vairāk.

Nerēķini. Starlinks ir globāls. Krievi stāsta visu ko, bet īstenībā koncentrēsies uz šo reģionu. Protams, tā nav katastrofa. Bet nedrīkst pretinieku nenovērtēt. Cerēt, ka nogāzīsies ir tas pats, kas pie upes gaidīt ienaidnieka līķi. Krievi mēnesī saražo vairāk balistikas nekā visa Eiropa attiecīga līmeņa pga raķešu.  Paklausies, laikam pēdējo, maikla Naki (kaut gan man viņš īpaši nesimpatizē) strīmu, kur viņš analizē Ukrainas aizsardzības misnistra maiņu. Sāls - Fjodorovs lika akcentu uz moderno karadarbības veikšanu. Ekstrapolējot  - krievu raķetes vs Eiropas/Ukrainas pretraķetes... nezin vai tuvākajā nākotnē bumba nebūs krievijas pusē.  Vilnīši būs. Kāds pasērfos pa tiem vilnīšiem.

Es domāju, ka neba fronte sabruks no šī. Bet skaiti, tie ir laba saujiņa kaukāza republiku noliktavas strādnieku, kam tagad daudz brīvs laiks un karstas asinis. Tāpat arī katrs nobankrotējušais torgašs nevarēs nomaksāt saviem gariņiem un bankai. Gan jau būs vilnīši no šī gājiena.

Ar to ātrumu ar ko viņi šauj, tas būs ilgs process   No pirmās partijas jau atteicies vismaz viens no 16 satelītiem. Viņi grib palaist 300 līdz 400 satelītus līdz 2028. gadam.  Salīdzinājums - starlinks sastāv no 11 000 satelītiem. Tad nu parēķinam

Bet, ja kāds domā, ka tas atstās kaut mazāko ietekmi uz krieva-vidējā pasaules uzskatu, baidos, ka viņš vilsies tāpat kā visas iepriekšējās reizes. Vainīgs jau nejau putins ar "dvižuhu", bet ļaunie hoholi, NATO un vispār visi pārējie,   Sliktais stāsts - krieviem izdevies uzšaut otro partiju no 16 "zemajiem" sakaru pavadoņiem. 

Vari izskaidrot konkrētāk?

Apsveicu, es pat pa Jāniem nevienu ekipāžu neredzēju dežurējam, lai gan nācās pabraukāt visas brīvdienas. Esmu viens no retajiem, kas svētkos ir skaidrā, bet tā - neesmu nekāds atturībnieks 

Hmmm... protams, ka ministrs nenorāda pašvaldībām, ko darīt, bet, ja ministrs ir ar pareiziem uzstādījumiem (nevis mīkstā ļerpata Kozlovskis), tad pašvaldību rīcība kaut kā varētu ar to korelēt. Nu, var jau būt, ka ne.

Un tas ir tikai sākums.

Wildberries сгорел НАХ*Й. и точка.

Nē, ceru, ka cilvēks, kas nesaprot, par ko atbild ministrs un par ko-pašvaldība, nevarētu būt ar balsstiesībām.

Ceri ka čurkas liks mierā?

The Housemartins, no kurienes pasaule ieraudzīja Normanu Kuku. Jā, jā, tas pats Fatboy Slim. Joprojām albums liekas nejēgā labs. Un šī ievaddziesma.