pirms 400 gadiem

[Tubus]

Fragments no hollandiešu ceļotāja J. J. STRAUSA CEĻOJUMU APRAKSTA, ap 1620. gadu

Zemnieki un pagāni

Mēs šķērsojām vairākus mazus ciematiņus, kur dzīvoja ļoti nabadzīgi ļaudis. Sievietes valkāja pieticīgu apģērbu vai skrandas, kas tikko sedza to intīmās vietas. Viņu mati bija nodzīti zem ausīm un pārējie brīvi karājās. Viņi izskatījās pēc klaidoņiem, ko mēs saucam par čigāniem. Viņu mājeles vai drīzāk būdas bija neiedomājami nolaistas. Tur nebija mēbeļu, tikai daži netīri podi un pannas, kas, tāpat kā pati māja un cilvēki, bija tik nosmulētas un netīras, ka es drīzāk gavētu un gulētu zem klajas debess nekā ēstu vai gulētu tur. Viņi apbrīnojami labi spēj paciest jebkādas neērtības, karstumu, aukstumu, izsalkumu un slāpes. Viņiem ir tikai pāris gultu, un viņi guļ arī uz grīdas. Viņu pārtika ir ārkārtīgi slikta. Tā sastāv no rudzu maizes, skābētiem kāpostiem un nesālītiem gurķiem. Šie pārtikas produkti pietiekami labi raksturo šo nabadzīgo ļaužu apstākļus. Savu ciešanu un nožēlojamās dzīves dēļ šie cilvēki nezina žēlastības vai laipnības – viņi cits pret citu izturas sliktāk nekā turki vai barbari pret saviem kalpiem. Liekas, ka pār šiem ļaudīm būtu jāvalda ar stingru roku. Viņus nevarētu piespiest ar laipnību, jo tie neklausītu nekādām pavēlēm vai likumiem, izraisot milzu nekārtības un nesaskaņas.

Tie ir māņticīgi ļaudis ar ļoti sliktām manierēm, ar tieksmi uz pesteļošanu un melno maģiju, ko viņi praktizē rupjā un vienkāršā veidā, gandrīz tāpat kā mūsu bērni, kad tie cenšas nobiedēt cits citu, spēlējot spokos. Neesmu manījis viņos ne drusciņas izglītotības, tātad viņi izaug pilnīgā analfabētismā. Kaut gan daži no viņiem būtu saucami par kristiešiem, viņu izpratne par to izpaužas vienīgi žestos un rituālos. Tomēr viņu vidū ir pāris cilvēku, kam ar lielām pūlēm būtu iespējams ko iemācīt, – tā man sacīja kāds Livonijas aristokrāts Rīgā.

www.netherlandsembassy.lv/data/file/A_catalogue_with_photos_and_explanations_(

Labots Marts 1, 2008 - Tubus

[Guest D3M0NZ]

Precīzs boot.lv/forums lietotāju apraksts.

[VIL]

Pirms diviem gadu tūkstošiem romiešiem gan bija cits attīstības līmenis.

[Guest Velis]

Muah

Nē nu šis tas ir mainījies.

Piemēram, iedzīvotāju ir kļuvis vairāk un daba ir vēl vairāk piemēslota

Nav jau tā ka nekas nebūtu mainījies.. nevajag tā

[postal]

šobrīd daba ir piemēslota,bet cilvēku dzīves netik traki... ja neskaita alkohols/narkotikas/

vismaz vairums cilvēku dzīvo mājās kārtībā un nepacieš neko ne aukstumu,ne netīrību... iegādājas aizvien vairāk elektroniku,u.c ,lai vēl vairāk atvieglotu savu dzīvi!

Cenšas apgūt daudzko jaunu,lai nepaliktu par tiem analfabētiem kam neko nevar iemācīt...

Tomēr gandrīz četri gadu simti pagājuši~nevaru iedomāties pasauli vēl pēc 400 ja vēl eksistēs un nebūs pašu spēkiem nopostīta tad izskatīsies pilnībā savādāk nekā tagad un kur nu vēl kā tajos vecajos laikos...

[radiators]

5*10^9 jeb 4/5 pasaules iedzīvotāji dzīvo tādos apstākļos joprojām, galvenokārt Āfrikā, Indijā u. c.

Jautājums, raugoties no šo cilvēku skatu punkta: vai cilvēce ir progresējusi 400 gadu laikā?

[DFS]

Sievietes valkāja pieticīgu apģērbu vai skrandas, kas tikko sedza to intīmās vietas...es uzreiz ieraudziju sho sakritibu

[Guest Velis]

Ņekas. Globālais pizdikš iestāsies un cilvēki ar visiem saviem mēsliem pazudīs.

10k gadi un būs vietā cic pērtiķis kurš nokāps no koka un iedomāsies no sevis esam homo sapiens sapiens :>

[Igelkott]

Iesaku iepazīties ar Tacita "Ģermāniju".

PS. visi šie apraksti ir subjektīvs autora viedoklis, tāpat, kā visa vēstures zinātne kopumā. Un mēs nevaram objektīvi novērtēt šo avotu, ko citējis fragmenta autors.

Labots Marts 1, 2008 - Enrike

[q64silver]

No kurienes tas fragments ņemts?

[Tubus]

Izvilkums par Livoniju no Venēcijas sūtņa Polijā Džirolamo Lipomano ziņojuma senātam (1574.).

[Livonijas] vienkāršā tauta ir nabadzīga un nelaimīga, jo viņai nav citu līdzekļu pasargāties no aukstuma kā kurpes no koku mizām un dzīvnieku ādām, kas rupji sašūtas; sievietes ģērbjas kā čigānietes, un viņas tur tādā cieņā, kādā pie mums ir zelts un pērles, varu un dzintaru, kas atrodas tai jūrā; tai [dzintarā] redz visādus dzīvnieciņus, vai nu dabas, vai kāda gadījuma dēļ ieslēgtus; to atrod vienīgi šai Polijas novadā. Tur sastop vilkus, lūšus, kas tomēr nav no labākajiem, tur ir bez tam liels daudzums meža zvēru, jo tur ir vēl daudz mežu, kuros novērota brīnumaina parādība, proti, tā, ka zaķi, būdami vasarā pelnu krāsā, ziemā maina krāsu un paliek balti; tas pats, kā dzird, notiek arī kādā Šveices daļā. [..]

Avots: Spekke, A. Latvieši un Livonija 16.gs. Rīga: Zinātne, 1995. 267 lpp, 16 lp. pielik. > 110.-111.lpp

 

Izvilkumi par Livoniju no Rafaela Barberīni (Raffaello Barberini) apraksta par ceļojuma no Antverpenes uz Maskavu (1565.).

Es atrados ceļā gandrīz visu ziemu un ierados Narvā Ziemsvētku rītā. Ceļam vajag iepriekš sagādāt ēdienu un vest sev līdzi pārtiku sešām vai astoņām dienām, lai būtu ko ēst un dzert. Tādēļ mēs savās kamanās vedām līdzi maizi un vārītu gaļu un kā dzērienus alu un medu, tas ir, dzērienu, taisītu no medus, arī degvīnu (acqua di vita). Saku, ka pārtika tādā mērā sasala, arī dzērieni koka pudelēs (fiasche), ka viss palika ciets kā akmens un mēs maz no visa varējām izmantot. Stāstīja man turienes ļaudis, ka neesot nekad redzējuši sasalstam degvīnu, vienīgi šai gadā. Nepieciešami ņemt to līdzi daudzas pudeles, lai dzertu un lai ar to mazgātu rokas un seju, jo citādi nav iespējams izciest: nav labāka līdzekļa pret salu kā tas.

 

Esmu [ceļā] redzējis daudzus beigtus cilvēkus un mājlopus, vēršus un zirgus, arī dažus vīrus, kas jau bija sastinguši un gandrīz pilnīgi nāves žņaugos; tiem ar nažiem atlauza muti un ar minēto degvīnu tos izglāba no briesmām; šais zemēs ir bijuši daudzreiz piedzīvojumi, ka gadījumā, kad sastingušus cilvēkus pienes pie uguns, viņi nomirst.

 

Esmu redzējis zirgus, kam ceļā pārsprāgst miesa un āda aukstuma dēļ, it kā tā būtu pārgriezta. Esmu dzirdējis naktīs kokus mežā pārplīstam un saplaisājam, tāpat arī istabu baļķus. Un, tā kā pašās istabās ir stikla logi vai arī no kāda akmens, kas spīd kā stikls un ir kā zvīņas, kuras var atdalīt un atšķirt vienu no otras, plānāki par papīru, - to atrod Maskavijā, - un saku, tādēļ ka iekšā, pie krāsnīm, kas ir ļoti karstas, aukstums pie rūtīm dara to (to var visur redzēt), ka gaiss pārvēršas ūdenī, pielīpot pie minētiem stikliem, un pēc tam pārvēršas ledū un paliek tik biezs, viena kārta virs otras, ka viss ledus galu galā ir tik biezs, ka tikko tam var gaismu cauri redzēt. Daudzas citas līdzīgas lietas es varētu patiesi izstāstīt, kas varētu likties neticamas. Kopā saņemot, saku, ka tad, kad pūš vējš, kas nāk tieši no ziemeļiem, skarot seju, patiesi liekas, ka tajā iesviesta sauja sadauzītu stiklu. Šis vējš tūdaļ sagraiza un samaitā miesu, tā ka tā sažūst un tādā kārtā var pazaudēt locekļus; nav iespējams to iedomāties, bet brīnums ir tam, kas to redz.

Avots: Spekke, A. Latvieši un Livonija 16.gs. Rīga: Zinātne, 1995. 267 lpp, 16 lp. pielik. > 107.-109.lpp.

 

Izvilkumi no Upsalas virsbīskapa Olava Magnusa (Olaus Magnus) (1490.-1558.) darba Opera breve par Livoniju.

[Žemaitijas] meži, kur rod piķi [darvu] un pelnus, tos ved uz tālām zemēm dažādām vajadzībām par neaprēķināmi lielu vērtību. Trejas dievības rādīja [?] senie pagāni Lietuvā, iekams tie nebija saņēmuši svēto kristību: uguni, jo tā ir katra upura iesākums, mežu, tādēļ ka tas ir dievu miteklis, čūsku, tādēļ ka tā ir mājas dievs. [..]

 

Izvilkumi no Franču bruņinieka Žilbēra de Lanuā (Guillebert de Lannoy) ceļojuma apraksta par Livoniju (15.gadsimta pirmā puse).

No Līvas Kurzemē devos uz Rīgu (Righe) Livonijā cauri daudzām pilsētām, pilīm un komandantūrām, kas arī pieder Livonijas kungiem. Pirmā bija Grobiņa (Gurbin), kas ir pils, tad nāca Kuldīga (Guldinghe), kas ir nocietināta pilsēta, tad Kandava (Cando) - pils un citas pilsētas un pilis Kurzemē un Žemaitijā, kas pieder Livonijas kungiem; ceļoju arī cauri daudziem zemgaļu, kuršu un lībju ciemiem (villaiges des Zamegaelz, des Corres et des Lives), tiem katram sava valoda par sevi; divas jūdzes atstatumā no Rīgas es cēlos pāri platai upei, ko sauc par Samegalzaru (Tzamegaelzara), un nonācu Rīgā, kas ir osta, pils un nocietināta pilsēta, šīs zemes galvaspilsēta, tur Livonijas mestrs tur savu rezidenci. No Līvas pilsētas Kurzemē līdz šejienei ir 50 jūdzes.

 

Minētiem kuršiem, lai gan viņi esot dzimuši kā kristītie spaidu kārtā, ir viena sekta, kas pēc nāves liek sevi sadedzināt apbedīšanas vietā, tos sadedzina apģērbtus un izgreznotus ar viņu labākajām rotām kādā tiem tuvākā birzī vai mežā, sārtu tie taisa no tīras ozolu malkas, viņi tic, ka tai gadījumā, kad dūmi kāpj taisni debesis, dvēsele esot glābta, bet, kad tos pūš uz sāniem, dvēselei esot jāiet bojā.

 

Avots: Spekke, A. Latvieši un Livonija 16.gs. Rīga: Zinātne, 1995. 267 lpp, 16 lp. pielik. > 94.-97.lpp.

 

http://www.historia.lv/

 

 

 

Šis tas kas raksturo vāciešu un aborigēnu sasvstarpējās atiecības:

zināmā mērā tā ir atbilde uz godājamā profesora Kļaviņa rakstu:

Izvilkumi no vācu ceļotāja Kīhela (Kiechel) Livonijas apceļojuma apraksta (1586.).

17. jūlijā - priekšpusdienā, pie laba laika, nonācām Bauskā (Bautschburg), mazā miestiņā (wesenn?), kas pieder Kurzemes hercogam, tur ir arī nocietināta vieta vai slikts cietoksnis, kuru var ieņemt vienā uzbrukumā; minētais hercogs dzīvo ar savu galmu septiņas jūdzes no turienes, kādā pilsētiņā, vārdā Jelgava (Mittau); šī pilsētiņa neatrodas pie [mana] ceļa, un tādēļ es tajā nebiju. [..] Šai zemei ir īpaša valoda, kuru lietuvieši nebūt nesaprot.

 

Tur [bauskā] mēs palikām līdz pusdienas laikam, jo tieši bija svētdiena, tur mēs dabūjām ēst un dzeršanai alu un apgādājāmies nākamai dienai ar ēdienu, ko mums saimniece iedeva par naudu. Pēc pusdienas mēs no turienes devāmies projām; tur visapkārt ir līdzens, pat priecīgs, laipns un auglīgs apgabals (schöne, lustige und fruchtbare landschaft), bet maz apdzīvots. Līdz vakaram mēs tādā kārtā vēl nobraucām piecas jūdzes un pārnakšņot atkal apmetāmies uz lauka, laiks kļuva nemīlīgs, jo diezgan stipri lija, tā ka man bija jāpatveras zem kalešas vai vāgiem. [..]

 

Rīga ir Livonijas galvenā vieta, ne sevišķi liela, labi būvēta, skaista un patīkama pilsēta, arī labi nocietināta, atrodas ar vieniem sāniem cieši pie lepnās upes, vārdā Daugava (Theen), kas ir cēla un platāka nekā Reina pie Ķelnes; tek viņa no krievu zemes (aus Reyseen). [..]

 

23., kad bijām sagatavojušies un sagādājuši nepieciešamo proviantu, dzeramo, devāmies mēs... projām un vakarā nonācām pie kāda zemnieka; vieta saucās Subur [?], atrodas no pilsētas 3 jūdžu atstatumā. 24. agri no rīta devāmies tālāk un pēc vienas stundas ceļa nonācām pie kāda tekoša ūdens [upes], pār kuru mēs likām pārcelties laivā vai kuģī, un uz pusdienas laiku nonācām pie kāda zemnieka, kur mēs barojām zirgus, un tad vēl braucām tālāk līdz vakaram, nometāmies uz nakti laukā, jo tur visapkārt ir maz sādžu un bez tam zemniekiem nevar lāgā uzticēties; tātad mēs šai dienā bijām nobraukuši apm. 9 jūdzes. [..]

 

[25. jūlijā]. Pa ceļam braucām cauri lielam mežam, un tā vidū atradās zemnieks; tas bija nostādījis mucu alus klajā laukā, no kuras tas pildīja mērus [pēc vajadzības]. Tas man likās savādi, jo 1 ½ stundas atstatumā nebija nevienas sādžas, miestiņa, nedz mājas un arī šī paša zemnieka māja bija tālu no šejienes projām. Kad nu prasīju savam pavadonim, ko šis zemnieks tur dara ar savu alu, jo es taču nevienu neredzu nākam pa to [ceļu], pa kuru mēs braucām, man tika aizrādīts, ka kādā mazā pilsētiņā, jūdzes atstatumā no šejienes, tiekot noturēts gadatirgus un, kad ļaudis no tā dodoties mājup, viņi iedzerot savu malku pie zemnieka mežā, bet man gan šis krogs likās bēdīgs [magere] esam, jo tur nebija ne mājas, ne būdiņas, ne dzīvokļa.

 

Tā nu vakarā mēs nonācām pie kāda muižnieka mājas, kas visapkārt apņemta ar zemes vaļņiem, lai varētu patverties pret uzbrukumu, apgādāta arī ar uzceļamo tiltu. Iekams mēs tikām ielaisti, īpašniece pieprasīja mūsu grāmatas [pases], un tikai tad tika attaisīti vārti. Šai pilī mēs pavadījām nakti; mums tika dots kambaris, kurā gan atradās gultasvieta, bet nebija ne gultas, nedz salmu, lai mēs tos nesajauktu [?]; mēs tad arī apmetāmies uz grīdas. Ēdiena mums arī tika maz, un tā mēs nākošā dienā nobraucām 9 jūdzes. Šo muižu sauc par Jauno muižu un tās muižnieku Melhioru fon Hēfelnu (Höfeln), kas ir karavīrs un stāv Polijas ķēniņa algā.

 

Lai gan šī nocietinātā vieta maz nostiprināta, jo ap to ir tikai uzbērts slikts valnis no zemes (von Koth), tomēr pagājušā kara laikā maskavieši to nekad neesot varējuši ieņemt; dažas apkārtējās sādžas, kas atrodas tuvumā, esot tur nobēdzinājušas savu mantu, un arī ļaudis turp devušies, tā ka [cietoksnis] bijis pienācīgi apgādāts ar aizsargiem, lielgabaliem un pulveri. Visu vērā ņemot, jāspriež, ka maskavieši nekad nav taisījuši nopietnu mēģinājumu.

 

26. šai mēnesī, vienas stundas ceļojumā no turienes, braucām mēs cauri sādžām, kas bija neapdzīvotas, pa daļai pilnīgi nopostītas un maskaviešu kara laikā nodedzinātas. [..]

 

[Tālāk nāk Igaunijas daļa].

 

[27. jūlijā] pēc pusdienas nonācām mēs kādā skaistā, līdzenā, arī labā un auglīgā apgabalā, bet tur tomēr nebija pietiekošā skaitā ne mājlopu, ne ļaužu, lai apkoptu un uzturētu kārtībā laukus. Nekad neesmu tik skaistus linus redzējis kā šeit visapkārt, lai gan arī Lietuvā aug gari lini, kurus es dažās vietās esmu mērījis, pie kam stiebri ir sniegušies līdz vidum (Weichen?). Kā man mans ceļabiedrs, ar kuru kopā braucām, stāstīja, neesot pagājuši vēl trīs gadi, kā viņš pats redzējis ļaudis mājlopu trūkuma dēļ aram un apstrādājam laukus; trīs vai četras sievas vilkušas arklu, lai viņiem vēlāk būtu raža iztikai un dienišķai maizei. Tai dienā mēs atkal nobraucām 9 jūdzes, pārgulējām pa nakti kādā sādžā pie kāda zemnieka; šo sādžu sauc Dennys [?].

 

28., agrumā, devušies no turienes projām, nonācām Tērbatas pilsētā (Dorpt), vēl iekams nebija vārti vaļā taisīti, kurus tur slēdz vaļā tikai vienu stundu pēc gaismas [?]; pie vārtiem tur stāv stipra sardze, un vispār pilsētā tiek attaisīti tikai vieni vārti, pa kuriem katram jāiet cauri. Iekams mūs ielaida pilsētā, vajadzēja viesnīcas saimniekam papriekš iznākt ārā pie vārtiem un sardzei par mums galvot. Tērbata ir robežu pilsēta pret maskaviešu zemi, ne sevišķi liela, arī ne sevišķi stipra, pirms kara esot bijusi pārtikusi, ar bagātiem iedzīvotājiem; bijušas tur arī skaistas mājas, jo tur atrodas cienījama bīskapija - tās baznīca vēl ir labi redzama, bet pašreiz stipri sapostīta, arī mājas ir vāji apdzīvotas, un vispārīgi pilsētā vairs redzamas nedaudzas veselas mājas. Tur ir arī pils, kur dzīvo tas poļu kungs, kam jāpavēl pār pilsētu, un tāpat arī sardze apakšā pie vārtiem sastādīta no poļiem, ļauniem, nikniem un viltīgiem cilvēkiem. [..]

 

[Tālāk interesants brauciens pa Mētras upi uz Pleskavu. Narvas apraksts. 25. augustā Kīhels ierodas Vēzenbergā, no kurienes satiksmes līdzekļu trūkuma dēļ netiek lāgā projām. Meklējot miestiņā zirgu, viņš pie kāda vācu amata meistara satiek kādu Livonijas muižnieku (lüflendischen edlmann), kas viņu uzaicina pie sevis.]

 

Un tā mēs braucām apmēram divas stundas nakti, kamēr nonācām šī muižnieka muižā, braucot pa lielākai daļai pa mežu un zemu, ūdens pilnu ceļu, bez tam lija stiprs lietus, tā ka es kļuvu pilnīgi slapjš.

 

Kad nu mēs nakti nonācām viņa mājā, bija jau vēls laiks un viņa ļaudis pa lielākai daļai bija aizgājuši gulēt; muižniekam nebija vairāk kā viena vienīga gulta, kas atradās siltajā istabā (in der stuben). Tajā jau gulēja viens no viņa draugiem, arī muižnieks, kas bija ieradies, lai viņu apciemotu. Tas cēlās no gultas un deva junkuram vai kungam mājā vietu, apvilka drēbes un pēc tam nolikās blakus kambarītī pie mūrīša uz salmiem. Cik lepni un bagāti muižnieki bijuši pirms kara, tik trūcīgi un nabagi viņi ir tagad, jo visa zeme ir izpostīta, izputināta un samaitāta: maskavieši nodedzinājuši sādžas, miestiņus un pilis, to viņi dara arī vēl patlaban, tā ka neviens negrib vairāk iestrādāt kā tikai savai dienišķai iztikai, iekams nebūs sarunāts un nospriests pastāvīgs miers. Šai naktī gadījās, ka muižniekam no sētas vilki aiznesa sešas aitas, bet nedaudz agrāk - septiņas, tā ka viņš sāka domāt, ka tās viņam citādā kārtā pazudušas vai nozagtas, vai pat raganu un burvju, kuru šai zemē ir ļoti daudz, aizvestas; šai zemē taču atgadās ļaudis, kas skraida apkārt vilkaču (Wahrwölf) izskatā, tos sauc par vilkačiem, un tie dara lielus zaudējumus. Lai nu pārliecinātos par notikumu, muižnieks aizsūtīja no rīta savu sulaini (jungen) uz mežu, lai viņš tur, šurpu turpu staigādams, meklētu asins pēdas. Priekšpusdienā sulainis pārnāk mājās, nesdams aitas galvu, kā arī vairāk nekā pusi no kumeļa (föel?), un stāsta, ka viņš esot redzējis lidojam daudzas vārnas (raben) un apmēram gājis to kliegšanai pakaļ, līdz kamēr pēdīgi nonācis īstajā vietā. Bet sētā nevarēja atrast ne pēdas, nedz caurumu [sienā], pa kuru vilki būtu iegājuši un izgājuši, tādēļ radās aizdomas, ka aitas paņēmuši vilkači.

 

25. junkurs - viņa vārds Juris fon Bergens (Jeörg von Bergen), bet viņa muižas Sagettj [?] - mani izved laukā, rāda man daudzus laukus, pļavas un mežu, kas pēc viņa teiciena viss viņam piederot. Man no tā bija maz prieka, jo es labāk būtu devies tālāk savā ceļā, bet man bija pie viņa jāpaliek līdz maltītes laikam. Pa to starpu pie šī muižnieka ieradās kāds vācu muižas ierēdnis (hofman); šim vīram jāceļo 12 jūdzes pa to pašu ceļu, kur man, viņš prata arī vietējo valodu. Ar viņu kopā pēc maltītes mēs devāmies no turienes projām, pie kam mans muižnieks man sagādāja no viena sava zemnieka zirgu līdz nākamam miestiņam. Apmēram pēc stundas ceļa mēs atradām zirgu stāvam mājas priekšā, pilnīgi sagatavotu ceļam, jo tūdaļ ar to gribēja izjāt īpašnieks-zemnieks. Bet ierēdnis, kas ļoti labi pazina šīs zemes paradumus, uzstājās zemniekam, ka man esot jānodod vēstule ķēniņa komisāram Rēvelē, ka man ļoti jāsteidzoties projām tikt, - tā viņš atņēma zemniekam zirgu ar varu, lika man tam sēsties mugurā, un tā mēs abi aizjājām. Zemniekam viņš pateica, lai tas sūtot kādu pakaļ, ja gribot savu zirgu dabūt, kas to pārvedot mājās. Tā nu es šo zirgu jāju vienu jūdzi, līdz kamēr mēs nonācām pie kāda meldera, kās ilgi stīvējās un negribēja dot zirgu. Tad nu muižas ierēdnis izrādījās, ka viņš gribētu melderim sist, viņš izvilka arī savu bisi. Kad nu otrs redzēja, ka lietas kļūst nopietnas, viņš lika apseglot zirgu. Man gan bija bažas, bet mans pavadonis teica, viņš šo ļaužu paradumus zinot labi, protot ar tiem arī pienācīgi apieties, jo ar labu no tiem neviens nekā nevarot dabūt. Tā nu mēs jājām no turienes projām, bija jau pret vakaru, un ar to zirgu mēs jājām 2 jūdzes. Naktī mēs nonācām kādā miestiņā, tur mēs nokāpām, iegājām kādā mājā un ilgi saucām, bet nebija neviena, kas mums dotu atbildi, lai gan vēl uguns bija pavardā. Mēs uzdedzām uguni, iegājām istabās, bet arī tur neatradām neviena, nevarējām arī neviena sasaukt, tādēļ izgājām atkal laukā. Tieši blakus minētai mājai atradās pļava, kurā ganījās vairāki zirgi. No tiem muižas vīrs noķēra vienu un, paņēmis seglus no otra zirga, uzlika tos tam, uzsēja pavadu un taisījās jāt projām, toties meldera zirgu mēs atstājām tur. Tad nu parādās pats zemnieks, kam pieder zirgi, un prasa, ko mēs gribot ar šā zirgu darīt. Muižas vīrs atbild, ka man esot jāsteidzas ķēniņa uzdevumā, kam labais zemnieks bez pretrunām notic. Man nu uznāca bailes, ka zemniekam ir prātā sacelt kādu brēku, it kā mēs viņam zirgu gribētu nolaupīt; tas mums abiem nemaz nenāktu par labu. Kad nu mēs bijām nojājuši pusstundas atstatumu no miestiņa un atradāmies kādā mežā, nāca uz mums skriešus ātros lēkšos šķērsām pa ceļu trīs brūni vai melni zirgi - tumsas dēļ nevarēja tos pēc krāsas pazīt - tie mums sekoja ilgāku laiku, arī vēl pēc garas stundas. Lai gan mēs tos vairākkārt no sevis dzinām atpakaļ, tie drīz atkal bija klāt. Tad mēs satikām divus jātniekus; tiklīdz tie piejāja mums blakus, pakaļskrējēji zirgi atstāja mūs, un mēs tos vairāk neredzējām. Bija jau vēls un dziļa nakts, un ar šo zirgu jau biju nojājis 3 jūdzes; tikai pēc pusnakts mēs nonācām kādā miestā, kas atrodas 7 jūdžu atstatumā no iepriekš minētā muižnieka īpašuma. Mēs zirgus palaidām ganībās, sasējām tiem priekšējās kājas, lai tie neaizietu par tālu, mēs paši nolikāmies gulēt kādā zemnieka mājā zem nojumes uz gara bluķa un atpūtāmies tur līdz gaismai.

 

26., kad no rīta uzcēlos, kā arī vācietis, muižas ierēdnis, kas man iepriekšējā vakarā pastāstīja, ka viņš esot dzimis Špeierē (Speyr), tomēr arī šai zemē esot daudzus gadus dzīvojis, kalpojis arī kā karavīrs; man viņš tomēr rādījās paklīdis (einem nassen bruder gleich) esam, un, kad mēs izgājām meklēt mūsu zirgus, mēs ilgi nevarējām atrast ne vienu, nedz otru, beidzot vācietis atrada savu zirgu mežā, bet otru, ar kuru es biju šurpu atjājis, es vairs nevarēju rokā dabūt. Vai nu zemnieks, kam tas piederēja, to nakti bija aizvedis, vai tas kur citur palicis, to es nevaru zināt, jo es viņu pēc tam vairs neesmu redzējis.

 

No turienes man bija vēl piecas jūdzes ceļa līdz Rēvelei, bet lietas [?] vairs negribēja iet uz priekšu tādā veidā kā agrāk, jo neviens no zemniekiem vairs negribēja ļauties pierunāties. Beidzot es tomēr dabūju vienu zirgu par naudu, un arī pieminētais ierēdnis vēl jāja no turienes vairāk nekā divas jūdzes manā virzienā. Pa ceļam mēs satikām ķēniņa komisārus, jo bija nolikta sanāksme Maskavietim un zviedru ķēniņam, lai spriestu par mieru, šī sanāksme bija nolikta pusstundas atstatumā no Narvas, klajā laukā: katra puse saceļ savas teltis, jo viņi viens otram pārāk neuzticas. Minētie komisāru kungi mūs uzrunāja, mūs izprasīja, no kurienes mēs nākot. Ja nu es atkal toreiz būtu jājis uz zirga, kādi man bija bijuši iepriekšējie, par kuriem es nekā nebiju maksājis, un ja nu zemnieks būtu skrējis pakaļ, tad es būtu dabūjis īstu pirti (recht in das badt kommen). Iekams mēs viens no otra šķīrāmies, mēs iegriezāmies [krogā], kur es daudzpieminētajam muižas ierēdnim izmaksāju brokastis, jo citu atlīdzību viņš nevēlējās saņemt.

 

[..]

________________________________________________________________

 

Avots: Spekke, A. Latvieši un Livonija 16.gs. Rīga: Zinātne, 1995. 267 lpp, 16 lp. pielik. > 113.-119.lpp.

 

 

 

Kļaviņš, K.[*] Baltijas vāciešu un latviešu kopīgā pagātne. Diena. 2003. 19.martā, 15.lpp.

______________________________________________________________________

 

Kas vienoja vāciešus un latviešus? Mīti, realitāte un pozitīvi momenti sadarbībai nākotnē. Baltijas vāciešu vairākums Latviju atstāja. Tomēr arhitektūras un mākslas pieminekļi, muižu centri un parki, vācbaltu jaunieši, kas brauc pie mums gan kā tūristi, gan darbā, liecina, ka kaut kas nav līdz galam sabrucis un varbūt pat kaut ko ir vērts sākt no jauna, uzskata vēsturnieks Kaspars Kļaviņš

 

Par Latvijas (un Igaunijas) vāciski runājošajiem iedzīvotājiem pēdējā laikā ir daudz runāts un rakstīts, taču vēl joprojām nav panākta kopēja konstruktīva nostādne šī ārkārtīgi aktuālā jautājuma izvērtēšanā. Pie tam tas nav saistīts tikai ar kaut kādu Latvijas sabiedrības nespēju vai nevēlēšanos šai problēmai pievērsties, bet gan ar mūsu zemes (un reģiona) traģisko vēsturi visjaunākajā laikā — Baltijas iedzīvotāju cīņu ar carisko patvaldību un dažādu sabiedrības slāņu pretrunīgo lomu tajā, Pirmo pasaules karu, agrāro reformu un divkāršo okupāciju Otrā pasaules kara laikā. Ja Latvija nebūtu palikusi 50 gadus PSRS okupācijā, neapšaubāmi, šī jautājuma politizēti mitoloģiskā puse būtu pilnīgi nokārtojusies līdzīgi kā zviedriski un somiski runājošo iedzīvotāju kopdzīve Somijā. Varētu jautāt, vai tas tik svarīgi, jo Baltijas vāciešu vairākums taču Latviju atstāja. Tomēr arhitektūras un mākslas pieminekļi, muižu centri un parki, vācbaltu jaunieši, kas brauc pie mums gan kā tūristi, gan darbā, liecina, ka kaut kas nav līdz galam sabrucis un varbūt pat kaut ko ir vērts sākt no jauna. Baltvācieši 1939.—1940.gadā neaizbrauca ne Latvijas valdības, ne Kārļa Ulmaņa gribas rezultātā (atšķirībā no dažām citām Eiropas valstīm, Latvijas valdība nevienu etnisku vai kultūras minoritāti nekad nav padzinusi). Tomēr viņiem Latvija bija jāatstāj piespiedu kārtā, jo bija noslēgts Ribentropa—Molotova pakts, kas paredzēja Baltijas valstu nodošanu PSRS okupācijā.

 

Mīts

 

Protams, latviešu sabiedrībā pastāvēja negatīva attieksme pret baltvāciešiem, kas bija saistīta ar sociālām un politiskām pretrunām, Baltijas kārtu sabiedrībai pārejot uz modernu sabiedrību. Šajā ziņā neiztrūka vēsturisku mītu, kuriem bieži bija maz kopīga ar realitāti. Tomēr bez noteiktu mītu izmantošanas vēl līdz šim pasaulē nekur nav notikusi sabiedrības transformācija. Tāpat bija Latvijā, un tur nav vainojami tikai latvieši. Jau XVIII gadsimtā vērojama asa cīņa starp reģistrēto un nereģistrēto muižniecību. Baltijas vācu apgaismotāji sāpīgi pārdzīvoja vecās, reģistrētās muižniecības kundzību ar dažāda veida monopoltiesībām. Pakāpeniski viņi savu protestu pauda, runājot un rakstot par latviešu dzimtbūšanu, kura objektīvi šajā laikā eksistēja un tiešām bija šķērslis sabiedrības attīstībai, kādu to saprata XVIII gadsimta racionālisti. Ļoti nozīmīga šajā ziņā, protams, ir Garlība Merķeļa darbība. Mīts par 700 gadu ilgu "latviešu verdzību" galvenokārt ir tieši viņa nopelns. Vāji orientējoties Baltijas vēsturē, baltvācu apgaismotāji domāja, ka XVIII gadsimtā sevi pārdzīvojusī dzimtbūšana ir atnesta jau līdz ar pirmo vāciešu ierašanos Daugavas grīvā, kas, protams, ir pilnīgas muļķības. Ne XIII ne XIV gadsimtā par kaut kādu dzimtbūšanu Latvijā vispār nevar runāt. Vietējie iedzīvotāji pamatā piedalījās Livonijas karagājienos, kuri XIII gadsimta beigās un XIV gadsimtā intensīvi tika organizēti pret ārējiem ienaidniekiem: Lietuvu un krievu zemēm. Pie tam vietējie iedzīvotāji karoja ne tikai Vācu ordeņa un bīskapu karaspēkos, bet devās arī patstāvīgās kara gaitās, par ko, piemēram, liecina Bartolomeja Honekes XIV gadsimtā sarakstītā Jaunākā Livonijas atskaņu hronika. Tāpat Vācu ordeņa rindās bija liels vietējo iedzīvotāju procents. Sevišķi daudz bija kalpotāju, kas bija nozīmīga ordeņa daļa līdzās bruņiniekiem un priesteriem, par ko liecina liels vietējo iedzīvotāju lietoto priekšmetu daudzums Vācu ordeņa Livonijas atzarojuma pilīs (Ē.Mugurēviča pētījumi). Visur Latvijā ienācēji no rietumiem izmantoja jau agrāk vietējo iedzīvotāju radītās aizsardzības un saimniecības struktūras, ko tik labi savos pētījumos parādījis baltvācu vēsturnieks Manfreds Helmanis. Tāpat jocīgs liekas mīts par mūra pilīm, kuras "iebrucēji tūlīt būvēt sāk", ņemot vērā, ka vēl ilgi vācu un vietējo iedzīvotāju apvienotie spēki plaši izmantoja koka pilis gan dzīvošanai, gan zemes aizsardzībai. Protams, mūra cietokšņi tika būvēti, taču ne jau visur uzreiz masveidā.

 

Gaiļi un Līveni

 

Bet kā ar muižniekiem jeb, kā tautiskajā romantikā pieņemts teikt, "vācu baroniem"? Jāņem vērā, ka sākotnēji Livonijas bīskapu vasaļiem lēņa novads piederēja tikai lietošanā, nevis īpašumā, kā jau viduslaikos tas bija parasts (un iespējams) sakarā ar piedalīšanos izlēņotāju bīskapu kara gaitās. Par vasaļiem kļuva arī vietējie iedzīvotāji, no kuriem daudzi ar laiku ģermanizējās. Atliek tikai atcerēties no latviešu brīvzemniekiem cēlušos fon Gaiļu (Gayl) dzimtu un tās lomu Prūsijas un Vācijas vēsturē (no šīs dzimtas nāca gan Prūsijas un Vācijas ģenerāļi, gan vēlākais Veimāras Republikas iekšlietu ministrs Vilhelms fon Gailis, kurš īsu laiku 1932.gadā ieņēma šo posteni). Vācu ordenis savos valdījumos, baidoties no opozīcijas, nemaz nebija ieinteresēts radīt stipru vasaļu kārtu, tādēļ labprāt veidoja mazus lēņus, kurus bieži izdalīja vietējiem iedzīvotājiem (kuršu ķoniņiem u.c.). Atsevišķas ģermanizētas dzimtas savu vietējo izcelsmi nebūt nav aizmirsušas. Tā, piemēram, Anatols Līvens savā profesionāli uzrakstītajā un Baltijas tautām ļoti draudzīgajā grāmatā The Baltic Revolution runā arī par savas dzimtas sākotnēji nevāciskajiem vietējiem priekštečiem. Viduslaikos un arī vēlāk nebija nekas neparasts, ka kādas zemes dižciltīgie runāja pamatiedzīvotāju lielākajai daļai svešu valodu un piekopa citas manieres. Tā, piemēram, pēc Anglijas iekarošanas XI gadsimtā franču normaņi turpināja runāt franciski. Pie tam Anglija no normaņu kundzības nekad "neatbrīvojās". Abas valodas ar laiku sajaucās un izveidoja moderno angļu valodu, kurā ir ļoti daudz franču izcelsmes vārdu. Tomēr angļi sevi jaunajos laikos nebūt neuzskatīja par kādreizējiem franču — normaņu vergiem. Šāda vēstures interpretācija šeit vienkārši neizveidojās citādu sabiedrības attīstības priekšnoteikumu rezultātā. Īru tautas liktenis gan bija dramatiskāks, šoreiz Anglijas ekspansijas rezultātā. Šodien īri savu ķeltu cilmes valodu faktiski ir zaudējuši. Arī norvēģu sākotnējā valoda ir gandrīz zudusi ilgās Dānijas kundzības ietekmē. Salīdzinājumam vēl var minēt krievu muižniecību, kura, nicinot savu tautu, runāja franciski, vai lietuviešu un baltkrievu dižciltīgos, kuri ātri vien pārpoļojās. Šādā kontekstā Latvijas (un Igaunijas) vēsture nebūt nav dramatisks izņēmums. Tieši otrādi, viduslaikos un agrajos jaunajos laikos līdz Ivana Bargā (Briesmīgā) krievu un tatāru karaspēka iebrukumam XVI gadsimtā un tam sekojošajai Livonijas konfederācijas sagraušanai Latvijas un Igaunijas iedzīvotāju stāvoklis, salīdzinot ar citiem Eiropas reģioniem, bija visai labs. To var teikt arī par zemniekiem. Viduslaikos un agrajos jaunajos laikos Livonijā nepastāvēja arī būtiska arogance un naids starp dažādajām iedzīvotāju kārtām un tautībām (vāciešiem, latviešiem, lībiešiem, igauņiem). Par to liecina, piemēram, Baltazara Rusova hronikā (XVI gs.) aprakstītās dažādo zemes pārvaldnieku, vasaļu, garīdznieku un zemnieku kopējās dzīres, spilgtie baznīcas svētki ar zemnieku muzicēšanu utt. (sēdēja un dzīroja taču pie viena galda). Par dzimtbūšanas sākumiem faktiski var runāt tikai no XV gadsimta beigām un XVI gadsimta sākuma, taču arī visai nosacīti un nebūt ne attiecībā uz visiem zemniekiem (zemnieku sabiedrības struktūra Livonijā bija ļoti sarežģīta).

 

Livonijas spožums

 

Kaut arī Livonija bija sarežģīta valstu konfederācija, tā tomēr jāuzskata par politisku vienību, kas, kaut arī bija iekšējas nesaskaņas un konflikti (pat kari), aizsargāja savu teritoriju pret ārējiem ienaidniekiem un izšķirošos brīžos spēja vienoties sarežģītu iekšpolitisku un ārpolitisku jautājumu risināšanā. Nopietns pārbaudījums šajā ziņā bija Livonijas ilgstošais konflikts ar Maskavas valsti. Lai arī spēku samērs bija nevienlīdzīgs, ordeņmestram Valteram fon Pletenbergam 1501.—1503.gada karā ar Maskaviju, kurā krievi cieta lielus zaudējumus, izdevās panākt 50 gadus ilgu mieru Livonijā (gan veiksmīgas militāras, gan diplomātiskas darbības rezultātā noslēdzot pamieru, kas nemitīgi tika pagarināts). Uz karu plosītās Eiropas fona tas bija milzīgs sasniegums.

 

Pletenberga karā tika iesaistīti arī latviešu un igauņu lēņa vīri un plaši zemnieku spēki. Ja viduslaiku plaukumā zemnieku karaspēks šķita nelietojams, tad ar laiku tas kļuva moderns, jo ātri manevrēt spējīgie zemnieku spēki drīz noteiktās situācijās izrādījās pārāki par smagajiem bruņiniekiem. Tieši vieglo anglosakšu stopnieku darbības rezultātā Anglijas karaspēkam izdevās sakaut frančus pie Kresī un Puatjē XIV gadsimtā. Faktiski Vācu ordenis vienmēr izmantoja latviešu un igauņu zemnieku vieglo kavalēriju un kājniekus līdzīgi kā Anglijas normaņi — viegli bruņotos anglosakšu spēkus (ar laiku, protams, pieauga profesionālo karavīru landsknehtu izmantošana). Livoniju, kas ciešāk bija saistīta vienīgi ar Prūsiju, neapšaubāmi var vērtēt kā individuālu politisku subjektu, kurš nebija atkarīgs ne no rietumu, ne Centrāleiropas politiskajiem spēkiem. Mūsdienās Livonijas pagātnes recepcija Latvijā ir piedzīvojusi jaunu renesansi. Bez tās būtu grūti iedomāties, piemēram, latgaliešu identitāti.

 

Kaut arī pēc Livonijas asiņainā norieta latviešu zemnieku stāvokli vismaz Vidzemē uzlaboja liberālās zemnieku valsts Zviedrijas kundzība, pēc Pētera I uzvaras Ziemeļu karā XVIII gs. Latvijā tiešām iestājās verdzībai līdzīga dzimtbūšana, Krievijas caram akceptējot milzīgu muižniecības varu pār zemniekiem kā ķīlu šīs Eiropas daļas paturēšanai savas austrumu despotijas pakļautībā.

 

Bet kā tad ar vācu un latviešu attiecībām? Atgriezīsimies pie Garlība Merķeļa, kurš tik emocionāli traģiskās krāsās aprakstīja latviešu stāvokli filozofiskā gadsimta beigās. Ne jau tikai G.Merķeļa darbā Latvieši kritizēta dzimtbūšanas iekārta Baltijā XVIII gadsimtā. Faktiski šeit var runāt par veselu Baltijas vāciešu publicistikas tradīciju, kurā tika runāts par zemnieku smago stāvokli, beztiesību utt. (Snells, Jannaus, Herders). Tas tiešām nebija mīts. Mīts bija šī stāvokļa attiecināšana uz visiem Latvijas vēstures periodiem, sākot jau ar XIII gadsimtu. Zemnieku stāvoklis šajā laikā bija smags, lai cik vienkārši tagad kāds runātu par nacionālo saskaņu šajā laikā un vēlāko nacionālismu, pretrunām, cīņu utt. Vēsture rit savu gaitu, un katrs laikmets atnes savas idejas. Neraugoties uz zemnieku smago ekonomisko stāvokli, XVIII gadsimts ir latviešu nācijas veidošanās un pirmās atmodas laikmets sakarā ar latviešu zemniecības neparasti augsto izglītības līmeni (Vidzemē) šajā laikā, kuru var uzskatīt par fenomenu visas Eiropas mērogā (~60% lasītpratēji).

 

Tas izskaidrojams ar hernhūtiešu reliģiski sabiedrisko kustību, kurā masveidā iesaistījās latviešu un igauņu zemnieki (vēlāk zināma nozīme bija arī baltvācu mācītājiem, kuri stingri kontrolēja zemnieku bērnu lasītprasmi). Bez reliģiski kritiskas un mistiski ētiskas literatūras drīz vien jau tajā pašā XVIII gadsimtā latviešu hernhūtiešu vidū iedegās nacionālās pašapziņas sārts, kas mobilizēja zemniekus cīņā par savām tiesībām. Taču latviešu nacionālisma sārtu bija iedeguši nevis latvieši, bet Baltijas vācu literāti cīņā pret imatrikulēto muižniecību. Vecajai sabiedrībai, kura pastāvēja iekapsulēta Krievijas monarhijas pavēnī, bija pienācis gals.

 

Atmodas saasinājums

 

Vāciski un latviski runājošo Latvijas iedzīvotāju vidū XIX gadsimtā attiecības sāka saasināties. Tas ir pašsaprotami, ja ņem vērā, ka pakāpeniski jauns sabiedrisks slānis sāka konkurēt un gadsimta beigās nopietni izspiest no dažādām Krievijas impērijas struktūrām Baltijas vācu muižniecību un ģermanizēto veclatviešu pilsonību, dzenot sabiedrību pretī gandrīz neapturamai modernizācijai. Tā bija jaunā latviešu pilsonība (jeb buržuāzija): uzņēmēji, namsaimnieki, zemes uzpircēji un rentnieki, ierēdņi, inteliģence. Neaizmirsīsim, ka Krišjānis Valdemārs bija viens no Krievijas modernizācijas autoriem un viņam bija milzīga ietekme cara galmā.

 

Protams, jaunajos apstākļos radās jaunas idejas un arī jauni mīti vai arī jaunajiem apstākļiem tika pielāgoti vecie. Bez tā būtu grūti izskaidrot Pumpura Lāčplēsi ar negantā vācu iekarotāja Melnā Bruņinieka tēlu, kā arī latviešu mākslu un literatūru šajā laikā vispār. Skan diezgan marksistiski un faktiski ir laiks runāt arī par Kārli Marksu. Latviešu sabiedrība, vāroties straujās industrializācijas katlā, jau bija ļoti noslāņojusies, un rietumu (sevišķi vācu) sociāldemokrātu idejām šeit bija laba augsne. Latviešu sociālisti, draudzējoties ar vācu sociāldemokrātiem, arvien vairāk vērsās pret Krievijas patvaldību un pašu latviešu pilsonību, kura koķetēja ar carismu, neuzticīgi vērojot kreiso spēku aktivitātes.

 

Konservatīvā Baltijas vācu muižniecība, kas sākumā bija cīnījusies pret Krievijas patvaldību par Baltijas provinču autonomiju, bailēs no latviešu pilsonības konkurences un kreisajiem spēkiem sāka labvēlīgāk skatīties uz Krievijas patvaldību kā potenciālu policistu sadursmes gadījumā. Sabiedrības progress bieži tiek pirkts par dārgu cenu. Baltijas spēki bija pilnīgi sašķēlušies, un 1905.gada revolūcija varēja saasināties līdz atklātam kara stāvoklim. Beigu beigās Krievijas patvaldība tiešām visu noslīcināja asinīs, cenšoties apturēt jebkuru attīstību arī tautu pašnoteikšanās ziņā.

 

Tomēr Baltijas vāciskais un latviskais elements savādā veidā atrada arī tuvināšanās ceļus. Vācu un latviešu pilsoniskās kultūras bija kļuvušas ļoti līdzīgas, lai gan ar atšķirīgām politiskām idejām, ko vēl veicināja plašas savstarpējas laulības. Mūzikā, mākslā, ainavas izpratnē, sadzīves kultūrā, sabiedrības formālās organizēšanās veidā (Dziesmu svētki, biedrības, studentu korporācijas) un mentalitātē Baltijas vācieši un latvieši varēja viegli saprasties. Pie tam abas kultūras bagātināja viena otru, veidojot specifisko Baltijas kolorītu. Baltvāci bieži augstu vērtēja latviešu mākslas sasniegumus (piemēram, Vilhelma Purvīša glezniecības popularitāte muižnieku aprindās). Savukārt latviešu inteliģences pārstāvji jūsmoja par vācu kultūru (Jānis Poruks etc.)

 

Dažkārt latviešu un vācu kultūras darbinieki iesaistījās pretējās kopienas aktivitātēs (piemēram, kādu laiku Rīgas Latviešu teātra direktors bija vācietis Hermanis Rode–Ēbelings). Diemžēl Pirmais pasaules karš ļoti polarizēja vācu un latviešu sabiedrības. "Sabiedrības progresa" eksplozija bija pāraugusi pati sevi un uzsēdās Eiropā uz līķu kalnu un kūpošu drupu sēkļa, kurš pirmoreiz ļoti skaidri brīdināja par cilvēces "neierobežoto iespēju" robežām. Moderns tagad kļuva antimodernisms. Tomēr jauna tipa attīstības iespējas nebūt nebija izsmeltas. Vācu muižnieki Latvijā bija palikuši, un liberālā Latvijas valdība ieviesa plašu kultūras autonomiju. Taču agrārā reforma atkal ļoti saasināja baltvācu un latviešu attiecības. Kaut gan agrārā reforma bija tā paša sabiedriskā progresa iemiesojums. Lai cik ļoti un pamatoti to kritizētu, lielo latifundiju laiks rietumu sabiedrībā šķita beidzies. Pie tam uz Krieviju aizvesto fabriku vietā varēja stāties tikai pārtikas eksports, kuru mazās saimniecības toreiz veiksmīgi nodrošināja. Te var daudz runāt par viņu neefektīvumu, ja neņemam vērā cilvēku darba entuziasmu, kas to kompensēja un pārspēja. Katrā sabiedrībā cilvēku entuziasmu nosaka produktu ražošanas nepieciešamība un arī apstākļi, kādos tas notiek (savai gaumei atbilstoša dzīvesveida piekopšana). Tas, protams, neizbēgami saistīts arī ar noteiktu mītu (arī vēstures mītu) apziņu. Tādējādi var labāk saprast tādu mītu dzīvīgumu šajā laikā kā "700 gadu ilgā vergošana vāciešiem" utt.

 

Kopīga dabas izjūta

 

Kas tad vienoja vāciešus un latviešus šajā laikā? Neapšaubāmi tā pati sadzīves kultūra, mentalitāte un zināma vērtību izpratne, piemēram, attiecībā uz dabas aizsardzību. Latvijas ainava ar muižu parkiem, iekoptajiem laukiem, zemnieku saimniecībām un saglabātajiem mežiem bija ilgstošas cilvēku darbības rezultāts. Šeit tūlīt jāpiezīmē, ka cilvēku darbība nav jāsaprot tikai kā dabas izmantošana, ātra tirgus veicināšana, nemitīga būvniecība un ekoloģiskas katastrofas tuvināšana (nemaz nerunājot par šāda procesa estētisko pusi). Neviens koks lauku saimniecībā netika stādīts, kā pagadās. Skaistā Latvijas lauku ainava tika veidota apzināti. Un šeit latviešu zemnieks bija tāds pats mākslinieks kā franču vīnkopis savā sfērā.

 

Liela nozīme mežu saglabāšanā bija arī vācu muižniekiem. Kādreizējie stingrie aizliegumi cirst kokus muižas mežos saglabāja mežu augsni vēlākām paaudzēm. Salīdzinājumam var aplūkot zemes, kur saimniekoja poļu šļahtiči. Cik dīvaini maz mežu tur redzams vēl mūsdienās, kas ainavu padara diezgan vienmuļu un mentāli nospiedošu (piemēram, plašos apgabalos Lietuvā). Arī krievu muižniecības vienaldzīgā attieksme pret dabas likteņiem vēsturiski nesaskanēja ne ar Baltijas vāciešu, ne latviešu domāšanu. Atcerēsimies kaut vai Čehova Ķiršu dārzu, kur dabu var ātri apbrīnot un tikpat ātri izpostīt. Toties Blaumaņa Indrānos koku dzīvība parādīta kā līdzvērtīga cilvēku dzīvībai. Interesanti, ka baltvācu rakstnieka Oskara Grosberga pazīstamā romāna Mežvalde (Meschwalden) nosaukumā tik savdabīgi iekļauts meža nosaukums. O.Grosberga darbi tika tulkoti latviešu valodā un izdoti poligrāfiski augstā līmenī ar pazīstamu latviešu mākslinieku apdari. Ja salīdzinām Mežvaldi ar Eduarda Virzas Straumēniem, varam just ļoti līdzīgu Latvijas lauku izjūtu.

 

Taču laiks nestāv uz vietas. Reakcija uz rietumu tirgus saimniecības kļūdām Krievijā drīzumā pārauga nežēlīgā totalitārismā, kurš savā ziņā sakņojās jau ilgstošajās mongoļu—tatāru valdīšanas tradīcijās. Vācijā tas drīzumā pārauga līdzīgi šaušalīgā režīmā. Pie tam abu valstu sabiedrības centās histēriski industrializēt rūpniecību, lai panāktu pasaules kundzību, kurā galu galā nebūtu vietas cilvēkam (paradoksālā dabas un dzīvnieku aizsardzības ideoloģija netraucēja Vācijā iznīcināt cilvēkus, tāpat kā Krievijā, propagandējot sociālo vienlīdzību jaunas superpatvaldības vārdā). Latvijas valstij nebija pieņemams neviens no kaimiņu modeļiem, un tieši šo kaimiņu vienošanās šo valsti iznīcināja. Cik traģiski šajā kontekstā skanēja Kārļa Ulmaņa vārdi aizbraucošajiem baltvāciešiem: "Uz neatgriešanos!" Ulmanis politiski šajā gadījumā identificēja baltvāciešus ar vācu nacistiem, vienlaikus pievienojot zināmu porciju vecas mitoloģijas. Tomēr šeit nekādā gadījumā nevar likt vienlīdzības zīmi. Baltvāciešiem nebija citas alternatīvas kā vien aizbraukt, jo ar vācu nacistu piekrišanu Latvija uz laiku bija laipni novēlēta Krievijai un palikšana nozīmētu nāvi. Viņi vairs nebija sava likteņa lēmēji. Tāpat kā latviešu trimdinieku liela daļa, viņi aizklīda tālu pasaulē — uz ASV, Kanādu, Austrāliju. Pēc 50 padomju okupācijas gadiem Latvijā pasaulē atkal ir samilzušas vecās problēmas, tikai spēles iespējas ir kļuvušas mazākas, zeme apdzīvotāka, resursi izsīkuši. Histērisks antimodernisms nav pieņemams, tāpat kā mežonīga peļņas kāre, kas, balstoties uz pārprasta ego apmierināšanu, nerēķinās ne ar dabas, ne cilvēku likteņiem. Krievijā nekas daudz nav mainījies, tāpat nekas daudz nav mainījies cilvēku domāšanā vispār. Diemžēl atkal ir pienācis jauns laikmets, kurā ļoti saasinājušās ekoloģiskas, cilvēkus un dabu saudzējošas vērtības, kus mūsu ekologiem un viņu baltvācu draugiem ir pazīstamas jau no senlaikiem, tikai pēkšņi kļuvušas ļoti modernas. Meklēt draugus mūsu ekoloģiskajām idejām, kas nesaraujami saistītas ar vidi, kura vēl pilnībā nav izpostīta, ir divtik svarīgi. Šajā situācijā ir aktualizējusies mūsu, baltiešu, filozofija, kuras ietvaros varam solidarizēties gan ar Romas klubu, gan ASV ekologiem Kalifornijā, gan Austrālijas un Rietumeiropas ilglaicīgas plānošanas atbalstītājiem. Varbūt izdotos arī pasargāt Latvijas dabu no izpostīšanas — ja nekam citam, tad vismaz tūrisma industrijai jaunajos apstākļos. "Pastāvēs, kas pārmainīsies!"

 

[*] Kaspars Kļaviņš, Dr. hist. , pētniecības zinātniskais līdzstrādnieks, Monash University, Austrālijā

 

Publicēts: Diena. 2005. 19.martā, 15.lpp.

 

Ievietots: 17.02.2003.

Labots Marts 1, 2008 - Tubus

[q64silver]

Ņekas. Globālais pizdikš iestāsies un cilvēki ar visiem saviem mēsliem pazudīs.

10k gadi un būs vietā cic pērtiķis kurš nokāps no koka un iedomāsies no sevis esam homo sapiens sapiens :>

 

Nožēlojami zems pašvērtējums, nemaz nerunājot par pašcieņu. Kur un kā tādi cilvēki top?

[jx]

Kur un kā tādi cilvēki top?

 

Turpat, kur pārējie - nokāpj no koka .

 

Bet vispār - kāds tam sakars ar pašvērtējumu? Cilvēcei vienmēr ir patikusi iznīcība. Jo lielāka, jo labāk. Jau no laika gala izkaut kaimiņu ciemu ir labākais, kas vien var būt. Atšķirība tā, ka tagad neliela cilvēku grupa spēj uzlaista gaisā visu Zemi un vēl dažas kaimiņu planētas, ja tā dikti sagribās. Tā kā iespējas 10k gadu laikā sevi uzlaist gaisā mums ir ievērojami lielākas nekā neuzlaist.

Labots Marts 1, 2008 - jx

[Guest Velis]

 

Nožēlojami zems pašvērtējums, nemaz nerunājot par pašcieņu. Kur un kā tādi cilvēki top?

 

Ō!

Augsts pašnovērtējums tevi pataisa pa cilvēku ? :>

Interesanti

Banānu gribi ? Vienkārši tā pat. Pa velti

 

jx

Tici man uz vārda.. cilvēkiem nav nekādi 10k gadu

Visādu resursu (aļa nafta, ogles, gāze utml.,) nav nemaz tik daudz. Katrā ziņā šo resursu diez vai pietiks tuvākajiem 1000gadiem.. kur nu vēl.. 10k

Ir kaudzēm prognozes kuras balstās uz pēdējo 10gadu globālajām pārmaiņām un tendence esot ka iestāsies kārtējais ledus laikmets. Līdz šim.. ledus laikmeti bija ~10k gari

Sola ka ledus laikmets iestāšoties ātri.. es gan tam īsti neticu. Taču globāli skatoties nav nozīmes vai kārtējais ledus laikmets iestāsies pēc 100, 200 vai 1000 gadiem.

Fakts kā tāds.. iestāsies.. un būs dibens

Cilvēce tiks atmesta atpakaļ ļoti pamatīgi.

Labots Marts 1, 2008 - Velis