Ceturdienas humoram: Kādu laiku strādāju pie mašinā iebūvētās kameru sistēmas, specifiski tagad AI, objektu atpazīšanas un seju aizkrāsošanas utt. Domāju šorīt izmetīšu līkumu pa pilsētas centra sīkielām, kur daudz cilvēki, patestēt seju aizkrāšošanas veiktspēju. Pa ilgiem laikiem izdevās uzfilmēt arī ko interesantu. Griežot vienā sīkākā ielā pie veikaliem, kā reiz divi džeki mēģina nofenderēt moci, vienkārši stumjot to prom skiešus pa ielu. No kautkurienes uzrodas laikam saimnieks, neliels kautiņš, zagļi aizmūk.   Domāju nu burvīgi, viss uzfilmēts tieši auto priekšā, varēs padalīties. Nokopēju video. Nu blin, vienīgo reizi kad kautkas interesants uzfilmēts, AI dzinējs nostrādājis pilnīgi perfekti, neviens cilvēks iekš video, kautiņš izredaktēts, paši zagļi redzami tik epizodiski un bez sejām, tik mocis ceļa vidū. Aplauziens, kad nevajag tad viss strādā perfekti 😂    

Nē, tikai manā filmu kolekcijā.

Traki,Kaut kāds punduris var izmainīt visu situāciju Eiropā.

Ja? Kāpēc?

Nu ko lai saka. Tauta tomēr pamazām "apglabās" FM un pāries uz interneta radio, un tas ir labi!  FM apraidē ir daudz ierobežojumu, turklāt tās uzturēšana ir dārga. Savukārt interneta radio nodrošina labāku skaņas kvalitāti un ir efektīvāks.     Kurzem radio jau sen skan, ja nemaldos. Lai gan viņu formātu es gan pilnībā mainītu.   Viņi jau tāpat katru dienu atskaņo Laura Reinika - Sirds sadeg remiksa)).

Nē. Atstāju tikai osobennostji ohoti, ribalki un zimoj, jo tur krievi paši par sevi ierēc, filmas tika radītas krievijas gaišajos laikos 90-os.

Un tajās ir kāda mākslinieciskā vērtība vai kas mega aizraujošs?...

Nu Kaukāza gūstekni, Operāciju I , Kandžas dzinējus un vēl dažas jau varēji atstāt .

Aleksandrs Grīns, ap 1930. g.   “Par krievu tautas dvēseli vēl arvien valda rietumu tautu vidū lielākā uzskatu juceklība, ko padarījusi sevišķi haotisku krievu literatūras nākšana modē un rietumnieku iepazīšanās ar krievu autoru rakstīto grāmatu varoņiem. Nelaime ir tā, ka liela šo autoru daļa ir bijusi lielākā vai mazākā mērā slavofili noskaņota, daudzkārt pašiem to neapzinoties, un ka tāpēc rietumu tautas (to skaitā ari mēs), aplūkodamas krievus caur viņu pašu darinātām brillēm, kļūst par optisku melu upuri, redzot lietas, kuru patiesībā nav, un neredzot to, kas tieši būtu tas raksturīgākais un īpatnākais. Liela krievu rakstnieku daļa, Ļevu Tolstoju neizņemot, mēdz idealizēt savu tautu, sevišķi zemākos slāņus, tos iztēlojot par “Dieva meklētājiem”,augstākās gudrības glabātājiem un diezin ko vēl. Mēs nupat redzējām, ka patiesībā no īstās reliģiozitātes tādā nozīmē, kā to saprot rietumtautas, krievi atrodas ļoti tālu, un ka Tolstoja un citu cildinātais un dievinātais krievu zemnieks patiesībā ir savā pasaules vērojumā vairāk rada samojedu šamanistiem un nēģeru fetišistiem, nekā tam gloriozajam mužika tipam, ko šie krievu autori centās iegalvot – sev un citiem – par savas tautas īsto paraugu. Mēdz apgalvot, ka daudzinātā I āme russe, krievu dvēsele, esot “bezgalīgi plaša”, šajā ziņā atgādinādama Donas un Volgas stepes, un ka šajā dvēselē nemājojot sīkas prozaiskas lietas, bet grandiozas kaislības. Ja cilvēks ar krieva dvēseli mīlot vai nīstot, tad visu to viņš darot bez mēra, kā jau īsts pārcilvēks, nepazīdams un ari neatzīdams nekādus morāles ierobežojumus. – Tāds “krieva dvēseles” traktējums ieviesies arī pie mums, mūsu inteliģencei (sākot jau ar naivo goda vīru Biezbārdi) pārkrievošanas laikā dzerot no krievu ūdeņiem. Sacītais zīmējas ari uz kreiso inteliģenci, kas pa lielākai daļai uzņēmusi sava marksisma mācības nevis no vācu avotiem, bet no krieviskām brošūrām un dažādiem komentāriem, kuras fabricējuši krieviski un žīdiski Marksa rakstu izskaidrotāji. (Sociālisma izplatīšanās veicināja mūsu inteliģences pārkrievošanos un “latvju tautas ieplūšanu krievu jūrā”. Šajā ziņā bij. Krievijas sociālisti ir izdarījuši rusifikatoriem lielus pakalpojumus, un arī pašam krievu sociālismam, it sevišķi maksimālismam (lieliniecismam) ir pielipuši klāt slavofilu sludinātā krievu mesiānisma putekļi. No Maskavas nāks vara, kas valdīs pār visu zemeslodi, un krievi būs visām tautām par apbrīnošanas objektu un sekošanas paraugu – šis lielmanīgums iet līdz ir senās Maskavas publicistiem, ir krievu imperiālistu plāniem, ir lielinieku sapņiem par visas cilvēces sakalšanu padomju republiku federācijā zem Maskavas valdības.) Daudzinātais krieva “dvēseles plašums” patiesībā ir bezgalīgi plaša pļēgurība, principu trūkums un morāliska impotence, kas ļauj īsti krieviskam cilvēkam izdarīt lielākās cūcības un neģēlības* (tā sauktā “grandioza kaislību trakošana”), kādas vien var iedomāties, un beigās visu vainu uzvelt liktenim, apstākļiem vai citam kam, tikpat parocīgam un aizstāvēties nespējīgam, nezināmam un neskaidram vaininiekam. Krieva dvēsele atrodas untumu un iegribu, dzīvniecisku kaislību un kaislībiņu varā un atgādina viļņu mētātu skaidiņu. Pati par sevi šī dvēsele nav ne ļauna, ne laba, ne daiļa, ne nedaiļa, bet kaut kas nedefinējams un netverams, kaut kas tāds, kam nevar iet klāt ar parasto civilizētās cilvēcības mērkoku. Šajā ziņā krieva dvēsele tuvu rada nēģera dvēselei, par kuras īpašnieku ari ir izteiktas ļoti dažādas domas, sākot no frāzēm par dabas bērniem, veselīgiem barbariem etc., un beidzot ar jebkādu cildenāku dvēseles emociju noliegšanu un mūžīgu atrašanos rupju instinktu un zemu kaislību valgos. Krieva dvēsele pēc viņas būtības ir barbariski primitīva un pilna atavisma, kurus par atavismiem pat grūti dēvēt, jo krieva dvēselē tie nekad nav pilnīgi izgaisuši un nevien nenīkuļo, bet liekas būt dzīvāki kā jebkad. Te pirmā kārtā būtu jāmin komūnistiskais instinkts. Šīs tālās pirmatnes mantojums, kas pie rietumu civilizācijas tautām šķiet pilnīgi atrofējies un nav ļāvies atdzīvināties, par spīti visiem 3.internacionāles pūliņiem, – šis senču mantojums mīt krieviem asinīs un ir devis iespēju lieliniekiem nobīdīt pie malas visus pārējos varas tīkotājus konkurentus un stāties pie saviem grandiozajiem eksperimentiem, kuru gala rezultāti vēl nav saskatāmi. Visu citu Eiropas tautu zemnieks pēc dabas ir sīkpilsonis-individuālists, kas turas pie uzskatiem, ka pasaule bez privātīpašuma nevar pastāvēt un ka cilvēkam ir vajadzīgs savs kaktiņš un savs stūrītis zemes, lai tas spētu šeit zemes virsū laimīgs būt. Ja arī šis rietumu zemnieks dažkārt grasās iet pakaļ sociālistu partijām un balso par tām, tad viņš to dara vienīgi tai cerībā, ka kļūs par patstāvīgu gruntnieku vai paplašinās savu zemes stūrīti uz lielgruntnieka zemes rēķina. Pavisam citādas dabas radījums ir lielkrievu zemnieks, kas līdz pašiem jaunākajiem laikiem bija saglabājis daudzas ģints komūnisma paliekas. Tikai ar šo zemnieku bija iespējams izdarīt visus tos sociālisma realizēšanas eksperimentus, kurus pēc otrās krievu revolūcijas centās izvest lielinieki, palikuši par bijušās caru valsts likteņlēmējiem. Šiem zemniekiem komūnisms mīt jau asinīs, un tāpēc ari priekš viņa, pieraduša pie uzskatiem, ka zeme ir ciema ļaužu kopīpašums, spaidu kārtā izvestā pāreja uz kopražošanu, uz lauksaimniecības kolektivizāciju nebūt nebija tāds nāvi nesošs lēciens no piecstāvu nama jumta, bet diezgan loģisks, kaut ari nežēlīgs jau pastāvošā pussociālisma paplašinājums. (Ja zemnieks jau apradis uzskatīt ciema zemi kā kopēju īpašumu, ko regulāri no jauna pārdala starp ciema vīriešiem, tad viņam nav neiespējama lieta atrast tālāku secinājumu un pāreju uz šī kopīpašuma apstrādāšanu kopīgiem spēkiem un kopīgu dzīvo un nedzīvo inventāru. Cik tāda kopražošana ir produktīva, tas ir cits jautājums: individuālās zemnieku saimniecības visā pasaulē ir tikušas uz priekšu, pateicoties viņu saimnieku čaklumam, uzcītībai un darba priekam. Kolektīvā saimniecībā čaklais bauda no kopēji izvesta darba augļiem tikpat daudz, kā laiskais slinkuma lāpītājs.) Lai atceramies tikai tās mežonības, kuras pilsoņu kara laikā izdarīja ir baltās, ir sarkanās ordas.

Es principiāli visas padumjo laiku filmas izdzēsu no kolekcijas - biju savācis labā kvalitātē, bet kad orku punduris iebruka Ukrainā, šķērmi palika.

Nez vai visi režisori un rakstnieki bija sirdī kvēli šovinisti un komunisti, bet bija cenzūras prasības, kam saturā jābūt un kas tur nedrīkst būt, lai tev vispār iedotu finansējumu filmēšanai un pēc tam tavu filmu vai grāmatu izdotu nevis noliktu plauktā - tieši par Rīgas Kinostudijas filmām man par šo mazliet ir priekšstats, kā četriem baltiem krekliem nesagāja un ābolam upē gandrīz nesagāja. Nez vai Ļenfiļm un Mosfiļm bija citādi. Bet vai tās filmas būtu jācildina kā pasaules kultūras mantojuma spožākie dimanti, un tāpat arī visi puškini un gogoļi kas milzu tirāžās izdoti latviski un būmeriem iedzīti galvās - nu nē.

Jā, man arī pietrūkst laiku, kad krievu valoda bija vienkārši valoda lielākajai daļai cilvēku. Bet pietrūkst nevis krievu valodas, bet pietrūkst to laiku. 2000o sākums pirms krīzes... Viss likās vienkāršāk. Varbūt tāpēc, ka pašam bija ap 18 gadiem un pasaule citādās krāsās rādās, saule par kapeiku tuvāk... Bet man krievu mūzika ir daļa no tā laika un tāpēc arī, suka, nostalģija.

Pļa, "jocīgi citplanētieši atņēma", aita, kaza un dura.

Par okupācijas laiku krievu filmām jau iekš lv daudzi mīž karstu. Lai gan tur visur apakšā tas šovinisms spīd arī toreiz. 

Daži konservi arī grib multikulti, inclusive, welcoming draugus - tieši tāpat, tikai citus.

WB Penzā ✅🔥 un Sarapulā ✅🔥. Sarapulā esot ticis paplašināts no augstāk kartē minētajiem 50 000 kvm uz 180 000, nav zināms vai jau darbojies pilnā apmērā.    

Nu, jā, atkal Krievijas triecienos Ukrainai raķete nokritusi Polijā.

"Ozon" iemaksāja Ukrainas fondā?