Līdz 70tajiem jā bija maz, bet tāpat jau sitās, tikai publiski neviens neskaitīja. Tāpat kā ar visiem citiem negadījumiem, nerunājot par noslīkuši vai tiem kas sevi uzspridzināja bakstot atrastu kara lādiņu. 

Kā nu to vērtēt? Kolhozā, tajā visā ciemā bija divas vieglās automašīnas. Dienesta moskābelis priekšniekam un grāmatvedim kārlītis un viss. Viens, divi autobusi uz Alūksni gar skolu divreiz dienā kursēja. Kādi traktori un bortoviki kolhozam protams bija.😀

Tak statistika ir pieejama. 'Vistraģiskākie' gadi ar augstākajām 0 - 5 gadīgo nāvēm, kāreiz ir 60 - 70tie. (vecāku statistiku neredzu, ganjau bij vēl augstāka) Tanī laikā bij 20 - 21 bērns miris no negadījumiem uz 1000 bērniem. Ar katru desmitgadi stuācija uzlabojusies, tagad ap 2.8 uz 1000. Tāka tajos pieminētajos 'ziedu' laikos no negadījumiem mira bezmazvai 10 reizes vairāk kā tagad. Nekādu brīnumu jau tajā arī nav.  Par ārstējamām slimībām vispār nav ko runāt.

Jā, agrāk visi bija nemirstīgi, vēl pastāstiet, ka agrāk satiksmes negadījumu nebija, tikai tagad visi sitās nost 😆 

Tā nu tā dzīve iekārtota. Tu nekad nespēsi tos laikus ar manām aculiecinieka acīm vērot un arī izprast. Lai arī cik gudrs un asprātīgs tu sev liecies.😉 Būs vien jāiztiek ar mūsu atmiņām un veciem dokumentiem. Tāpat kā man par karu, savulaik, priekštats tikai no manas muterītes u.c. nostāstiem. 

https://www.bike-components.de/en/RockShox/Remote-Adjust-Damper-Unit-for-Judy-Silver-A1-30-Silver-A3-p89213/   Šis? Ja jau no 30 tās der..to vieglak atrast...var darbnīcās pajautāt.nunno vācijas ned. Laikā būs .. Ā laikam te out if stock..

https://en.wikipedia.org/wiki/Survivorship_bias  

Kaut kad nesen fb redzēju ka kāds bija salicis bildes kur cits kāds ēd reņģes toļi autobusā, toļi vilcienā. Nu traki, bet kā es to būtu uzzinājis 50-60's gados? Domātu ka tā toreiz neviens nedarīja, jo neko tādu neredzēju. Visi strādāja melnu muti darbos 

Gan jau ne laiki un tikumi, bet sakaru kanāli citi. Sevi atceroties lēkājot pa ledus gabaliem reiz apgāzos un aizgāju pa burbuli, tāds slapjš slapjā mētelī devos mājās. Aproksimējot uz šodienu tas būtu noteikti kāda ar telefonu nofilmēts, ielikts kādos tiktokos un sekojošu kipišu valsts mērogā. To konkrēto rajonu šodien arī krustu šķērsu vēro videokameras un aproksimējot atpakaļ uz to laiku tās visticamāk mani atturētu no šādām darbībām. Varbūt ka patiesībā viss ir pavisam otrādāk nekā te vecie buki mālē

Neatceros vairs kurā klasē tas bija, bet ne augstāk par 3. Mums bija jālasa... hvz, kas tas bija ... tautas pasaka vai kāda rakstnieka garadarbs, bet doma tāda - bagāts tēvs atveda savu dēlu kalēja amatu mācīties... kopā ar gultu, kuru novietoja smēdē. Tipa, tas dēls gulēs gultā un skatīdamies mācīsies.

Varbūt kādam nemetājās nojāta dakša RockShox Judy Silver. Es vakar mainīju kājā eļļu un dumper saplēsu, viņu ņemot ārā. LV vispār tādu detaļu nevar dabūt, bet ārzemju veikalps ilgi jāgaida.

Visu bērnību nodzīvoju pie ezera. Mans vecums neviens nenoslīka no apkārtējiem (es gan ledū vienreiz ielūzu, bet izlīdu) manu vecāku bērnībā divi noslīka, ne no mans mājas, bet vispār ...viens ar laivu, otrs uz ledus. Tikai statistika. Galu galā, visi kas pašlaik esam dzīvi varam pasmieties par tiem mīkstajiem, kas mīž iet dīķī.   Bet tā nopietni, īsti jau neko neizdarīsi laikam kā tikai žogs vai reāli iebaidīt    

tad aproksimējot uz uz šodienu brīnos, kā mēs vispār izdzīvojām. Betnu... citi laiki, citi tikumi.

Jā, ja mēģinu atsaukt atmiņā savu lauku puikas bērnību 50; 60- tajos gados, tad tiešām, neko traģisku apkārtnē, ne skolā nevaru atcerēties? Pat nevienu mežā apmaldījušos, vai kūlu dedzinot apsvilušu neatminos. Cilvēkiem visiem, lai izdzīvotu, bija no rīta līdz vakaram jāstrādā; kolhozs un tad sava piemājas saimniecība, lai vismaz kāda piena nauda dekādē sanāktu. Loģiski, bērni bija brīvā vaļā, kad nebija saimniecībā jārukā, lopi jāgana utml. Mēs muterei, vienai pašai, divi dvīņi augām un neviens jau nekādas atlaides nedeva darbos, jo par ko tad izdzīvosi... Tā kā, puiši, vienmēr var būt štruntīgāk, nekā jums šodien klājās. Lai gan es pats par dzīvi, ne tad, ne tagad, tāpat nežēlojos.🙂

Rakstīju tak - "jo agrīnākā vecumā, jo labāk." Un nevis tad, kad "iekrīt dīķī", bet preventīvi, ejot/braucot uz iknedēļas peldētapmācības nodarbībām. Par viengadīgiem nezinu, bet divgadīgiem peldētapmācība ir pieejama.   Ļoti individuāli. Dažam pietiek 1x pateikt "tur ir karsts, vari apdedzināties" - un pie krāsns nelīdīs nekad un nekādos apstākļos, arī pie aukstas. Citam nepielec, kamēr pats uz savas ādas neizmēģina. Tas attiecas arī uz ūdeni - vieniem "iedzimtas bailes", citiem "iedzimta pārdrošība".

Un kas liek domāt ka netiek skaidrots? Nezinu kā pārliecināt, bet čujs saka ka katram noslīkušajam par piemājas dīķi viss bija izskaidrots. Tas strādā, bet ne katram 100%. 99.9% varbūt.

Maniem vecākiem jūsu problēmas... Bērnam jau mazāk kā 2 gadu vecumā var izskaidrot, kas ir labi un slikti. Vecākā māsa bija skolā, senči darbā, mēs, sīkie - 5 un 2 lecām ar lietussargu no kūtsaugšas, viss beidzās labi, apakšā bija sūdu čupa  

Mājas dīķos parasti tā ka noslīkst ir ļoti ļoti mazi bērni. Pavisam mazi, gads, divi, trīs, un tieši iekrīt, pēkšņi. Ne da apmācības būs prātā, bet panika. Nereti tas vēl ir pampers kas ūdenī kļūst par piesietu smagu akmeni.

Bērnam ir jāiestāsta, ka dīķī dzīvo ļaunais Brekekeks, kas ķer mazus bērnus. Man bērnībā tā bija, un abi ar mazo māsu gājām dīķim ar līkumu  

nav jau vista, par tām jau šumējas visi