Puse no problēmas ir prom. Otra, lielākā, ir palikusi...

radio SWH no 1.septembra: 7-11 "Trādi Rīdi"  Dejus un Nauris Brikmanis (nerekomendēju)  11-15 Aleksis Vilciņš 16-19 Dvarionas   radio SWH LV:   6-10 Fredis un Ufo 11-15 Ernests Cimanskis 16-19 Volfs

Ļoti iespējams, bet šajā gadījumā jau ir svarīgi skaitliskais, nevis procentuālais. Daugavpilī latviešu noteikti ir vairāk kā daudzās citās pilsētās. P.S. Man ir gadījies padzīvot vietā ar pilsētas statusu vairākus mēnešus un ne reizi nedzirdēt krievu valodu, tā ka vispār. Tas ir nepierasti, tā ka jāzina tikai vietas

"Avtoradio" ir frekvence Krāslavā iespējams var dzirdēt arī D-pilī (arī krievu val)

Tiesa, bet to nišu aizņēmuši "LR2" un "Latgales Radio". Pašā pilsētā vispopulārākā stacija ir krievvalodīgā "Alise+". P.s. man radi Dpilī dzīvo un kad atbrauc ciemos uz Zemgali uzreiz saka, nepierasti daudz dzirdēt latviešu valodu. Es smejos, vieglāk atrast blondu ķīniešu meiteni, nekā sastapt latviešu valodu Daugavpilī (vai Rēzeknē, piemēram) 😂  

Tiešām mēs esam dažādās Latvijās dzīvojuši. Latgale jau citāda ir. Bija man vidusskolā ģeogrāfijas skolotājs. Lielāku komunistu grūti iedomāties. Izlaiduma laikā nejauši uzzināju, ka savulaik neuzņēma partijā, jo bija leģionā.

Lai arī latviešu skaits procentuāli Daugavpilī ir mazs, tomēr tā ir 2.lielākā Latvijas pilsēta, tā ka klausītāju gan jau netrūkst arī tur.

Pārdots.

Kas tad pasniegs? Tas bija terorisms Eiropas teritorijā, kur tad tiesiskums un soda neizbēgamības princips? Nav jau Gazas josla kur tas nestrādā. Lai arī Zviedrijas, Dānijas izmeklētāji no izmeklēšanas noleca, tāpat šis jautājums tiks kaut kad pacelts un čuju ka nekāda privāta pašdarbība tā nebija un būs apsūdzības arī Ukrainai kā valstij, kuru neko tādu neatzīst ,un tad jau visa draudzība arī izčibēs...   NordStream bija pavisam vienkāršs risinājums, aizgriežot vienā galā krānu un viss, tas nestrādā. Tad jau visādus Mere un Fixpraisus Latvijā arī var iet un spridzināt. Kāpēc vienkārši aizliegt, iet un spridzina zilos uguņos.

Piemēram, kādā 1968. gadā mācījos Jelgavas sanatorijas tipa internātskolā un tur brāļu Kokaru kursa biedrs mūzikas un matemātikas skolotājs Sevelis mums klasē par tiem laikiem ne maz stāstīja.Tāpat daži citi skolotāji. Tālāk vidusskolā Olainē vēstures skolotāja Barona arī daudz ko. Apmeklēju toreiz arī Rīgas Jauno tehniķu staciju un tur ar radio inženieri Uldi Kubulnieku, kurš 1943. gadā bija absolvējis LU, tāpat daudz par tim laikiem spriedām.Nemaz nerunājot par vecākiem darba kolēģiem, vēl pirms armijas.   Man arī onkuli krievi nošāva, pirms tam kastrējot, kad mežā noķēra.Protams vēlāk visus radus izsūtot. Tāpat pats vēlāk  čekā esmu paspējis pasēdēt, nu ne jau ekskursijā.😉

Nē, mēs dažādās ģimenēs auguši. Manai mamma visšausmīgākās atmiņas saistītas ar pēckara gadiem. Vectēvu kā mežsargu pratināja čekisti  par mežabrāļiem. Mežabrāļi savukārt mežā draudēja nošaut un nodedzināt māju, ja nodos. Vecāsmates brālēns nelielu brīdi slēpās pie viņiem šķūnī. Bērni bija piekodināti nevienam neko nestāstīt, jo tad vecākus nošaus. Vienreiz čekisti bija atbraukuši uz mājām un pratināja bērnus. Tad visus sasēdināja ratos un veda prom. Pēc dažiem kilometrim noraudājušos, sapratuši, ka neko nestāsta, palaida mājās. Vienreiz vakara tumsā atsprāga logs un galvu iebāza viens bārdainis. Bērni no pārbīļa sāka raudāt. Tas tikai nobļāva lai apklust vardulēni, citādi visus nošaus. Tas savukārt mežabrālis.  

Kas tur ko brīnīties? Laukos, kur visi visus pazīst un iebraucēju maz - viena aina. Tak tāpat čekas sarakstos vairāki no maniem laukiem atradās, vecāki vien caur zobiem novilka - nu jāaa, šo to izskaidro. A pilsētā, kur klasē hvz kas, skolotāji hvz kas - bērniem kaut ko stāstīt - riskanti.   Man vecmamma bija vēstures skolotāja, tak pat viņa stāstīja, ka klasē, par 40. gada notikumiem runājot, kāds esot teicis - okupācija. Viņa teica, ka neesot neko tālāk ne darījusi, ne ziņojusi, izlikusies, ka nedzird, bet, ja godīgi, īsti tam neticu.

Esmu gan pa tevi vecāks, bet izklausās, ka mēs dažādās Latvijās esam dzīvojuši.😏  

Vecāki bērniem neko nestāstīja, jo tas bija bīstami. Skolā mācīja to ko mācīja. Man sapratne veidojās pamazām pēc skolas, jo to ko redzēju neatbilda tam ko stāstīja. Paralēli sākās Gorbačova reformas un parādījās informācija, ko agrāk slēpa.

Vislabāk dzird tos, kas visskaļāk bļauj. Upju nosaukumus Latvijā pieņemts rakstīt ar lielo burtu un šogad neesmu vispār nevienā upē peldējies un neplānoju.  tev tiešām nav pazīstama neviena ģimene, kur vēl aizvien 2025. gadā vismaz daļa ģimenes uzskata, ka Bučas slaktiņš ir izdomāts vai arī ukraiņu/amerikāņu darbiņš? Par citiem "faktiem" pat nerunājot? Skalo, skalo viņiem smadzenes aizvien, un ir izskalotas tik tālu, ka nekādas citas versijas tur pat nav spējīgas iesakņoties.

Smadzenes bija izskalotas konkrēti. Arī man. Mazliet kaut kāda saprašana sāka nāk armijā, kad ieraudzīju krievu melus pilnā krāšņuma. Tad kaut kas sāka pielekt, kā tas strādā. Nu un Atmoda neatnāca vienā dienā. Tā, līdzīgi sniega bumbai, vēlās dažus gadus, līdz sasniedza visaptverošas tautas masas.

Es tak nesaku ka nav nemaz, bet viņi ir minoritāte, un bija minoritāte arī astoņdesmitajos, kā rāda fakti.   Nesaej langā, lūdzu.

Bet bija jau un ir, piektā kolonna vēl aizvien. Pat daudzi latvieši, kas brēc, ka ar krieviju vajag sadarboties, visiem mācīties krievu valodu, utt. Par palikušajiem un skalot turpinātajiem iebraucējiem un viņu jauno paaudzi, pat nerunājot. 

Armijā dienēja cilvēki, kuri bija saņēmuši tikpat skalošanas kā viņu vienaudži, kuri nedienēja (sievietes, un tie, kurus neņēma veselības dēļ, un tie, kuri izvēlējās alternatīvo dienestu, kad tāds parādījās, astoņdesmitajos laikam?). Ja skalošana būtu bijusi tik efektīva masveidā, kā tu mālē, tad nebūtu atmodas demonstrācijās gājēju, neatkarības deklarācijas, un barikādēs stāvētāju.   Šāda pragmatiska motivācija ir saprotama, bet ir nianse, tas bija aukstais karš, tās raķetes nekur nelidoja. Vai Donbasa puiši tagad, vai pēc 20 vai 40 gadiem, labprāt apkalpotu raķetes, kuras lidotu?

Varēja. 70.-80. gados bija pagājuši vairāki gadu desmiti kopš okupācijas. Armijā dienēja cilvēki, kas no mazotnes bija izgājuši smadzeņu skalošanu. Ja arī ne, tad citas alternatīvas nebija. Labāk bija apkalpot kādu raketi, nekā rāpot pa dubļiem. Vai vizināt ar bobiku pulka komandieri. Tagad sākuma scenārijs būtu kā 40. vai 45. gadā. Kā tagad Ukrainā okupētajās teritorijās.