Vot šis laikam būs tas risinājums. Savā starpā darbā ņirdzām par "trolejbusiem" 😁. Izrādās, ka ir tādi. Super! Paldies, @AndrisBB! Jā, redz, vajag pareizos atslēgas vārdus.
@AndrisBB ja es pareizi saprotu jautājumu un Tavu bildi, tad šis nav tas - kungu interesē, kas piedzen ruļļus, nevis, kas rotē paleti.
Teorētiski tur viss kas var būt. Gan gredzenveida kontakts, gan mehānisks kontaktors (jo ruļļus jau negriež uz jebkuru pozīciju).
Precīzi nezināšu, darbā tinējs bija līdzīgs tam, ko Andris ielika.
Uz ass vairāki gredzenveida kontakti. Mūsdienās pietiktu pat dvi, tikai barošanai, pārējo var pa bezvadu protokolu vai pa augstfrekvenci pa tiem pašiem barošanas vadiem.
Teorētiski jau barošanu arī var ienduktīvi iedot.
Sveiciens inžInieriem!😉
Tātad jautājums - kā tiek panākts, ka uz strečplēves tinēja ir piedzīto ruļļu galda segments? Gan jau nemāku internātam pareizi uzjautāt, bet pašu konstruktīvo risinājumu nekur nevaru atrast. Ja uz rotējošās plāksnes uzliek motoru, tad kā šim elektrību piedabū klāt. Ja neliek motoru, tad vajag kaut kādu viltīgu pārvadu.
piem. ilustratīvs video.
man domaat - tas, aiz dizljas cienjas pret objektu, primajaa briidii taa skjiet peec tam saac skatiities tuvaak/smalkaak un saproti, ka risinaajums ir ar taadu ''maajas'' kvalitaati. Cita teema, ka nekaada regularitaate/precizitaate jau tur nah nav vajadziiga, driizaak - tieshi preteeji.
Mūsdienu olu kārbas ir no kaut kā līdzīga kā to laiku olu režģi, moulded pulp (es neatrodu tam latvisku terminu, Google translate saka formēta celuloze, bet pulp nav celuloze, krieviski tas ir древесная масса), tātad tās prizmas bija ar tukšu vidu? No šādas masas, šķiet, taču nevar atliet vairākus centimetrus biezus monolītus klučus?
Runājot par izmēriem, uz manu acumēru izskatās 5 līdz 10 cm platas (korektos prizmas dimensiju terminos - "augstas"), garums 5 līdz 10 platumi, un plakne ar kuru stiprinās pie sienas varētu būt kvadrāts. Apmēram tā varētu būt?
Nekas, nekas tikai ir lietas, kas pašam tomēr jāpārbauda dzīvē gadu garumā. Dažiem jau šeit šķiet, ka viņi visu dzīvē zin, vēl pat savus bērnus projektā neredzējuši utml. 😉
Bet jā, biznesā viegli dēlam nav. Citi jau no malas tikai to ārējo spožumu redz, kamēr paši nav neko līdzīgu vilkuši. Bet ja tev strādā kāds pussimts kvalificētu meistaru, kurus tu tā uz ielas šodien nepaņemsi, tad ir vēl nopietnāk.
Par tevi nē, kāds tev ir bijis darba un privātās dzīves balanss jaunībā to es nezinu, bet pašlaik tev darbs ir kā labi apmaksāts hobijs, varu tikai apskaust un vēlēties lai man tavā vecumā tā būtu, taču tas ko tu teici par savu vecāko dēlu, tas man drusku rezonē ar draugu un paziņu lokā novērotiem un visur kur lasītiem stāstiem par izdegšanu utml., bet varbūt ne tā sapratu, varbūt mēs viens par meitu otrs par kleitu.
Manuprāt, ir forši mācēt un bērniem iemācīt darbu neienīst, bet akurāt mīlēt "kā tādu", tas nozīmē būt paklausīgam un priekšzīmīgam kapitālisma dzimtcilvēkam, būt
Lai arī tavi dēli, kā tu vēlāk apraksti, nav gluži tāds gadījums, bet arī savā biznesā rauties bez brīvdienām, nu priekš kam? Visu pasaules naudu nenopelnīsi, bet laiku, ko esi rāvies nevis veltījis ģimenei, bērniem un hobijiem, neatgūsi.
Nē! Un ko tas pierāda? Jo ilgāk dzīvo cilvēks un ir veselāks, jo ilgāk un labāk viņš spēj ražot pievienoto vērtību. Tas gadsimtiem atpakaļ jau bija zināms domājošiem vergturiem.