Viens otrs sūdzambībele neprot atšķirt naida kurināšanu no vienkāršas fakta konstatācijas un publicēšanas.. . Izsaku līdzjūtību arī tā resursa administrācijai.

No personīgas pieredzes: cinkots materiāls zemē ne pārāk izturīgs. Nezinu kas pie vainas bet ja nav speciāli apstrādāts (tipa hromatēts vai pārklāts ar kādu plastiku) tad tas cinks nokūst baigi ātri. Vai pie vainas mikrobi kas augsne vai kas. Tā ka es diezgan skeptisks pret plānu cinkotu bleķi, kas iegremdēts zemē. Var samaksāt lielu naudu, bet rezultāts sanāks ne tāds kā gaidīts.  

Kāda tur naida kurināšana - tu kādā viņu kebabnīcas virtuvē esi bijis?  

Arī savulaik pisinājos ar visādām plastmasām, finieriiem. Pirms diviem gadiem sapirku ģipškartona profilus , saskrūvēju  pa sānu vienu ar otru, pa vidu savienoju ar profilu savienotāju,  pie zemes tur ik pēc metra sadzīti perforētie elektomtāžas profili . Apkārt pa perimetru dēļa apmales, tās katru rudeni ņemu nost, pavasarī apstrādāju ar anitseptiķi, bet trunē tāpat. Beigsies dēļi arī perimetru likšu no profiliem. Ja ir nauda un negribas čakarēties, tad jau var nopirkt gatavās dobju malas no kaut kā cinkota.

gofrētā kartona kastes malu!

Vispār, ja grib ko ''mūžīgu'' kas iztur gan augsni/mitrumu , gan saules starus, tad jāņem plastikāta palodzes. Tās ir no PVC kam saule ''pie vienas vietas'' atšķirībā no citām ikdienas plastmasām un mitrums/mikrobi, arī pilnīgi neskādē. Nu vienīgais - aukstumā būs trauslāks. Bet ziemā jau neraksies dārzā. Es arī, sākumā domāju taisīt no tām  augstās dobes, bet... nopirku tos saplākšņa atgriezumus pa 5x lētāku cenu. Nu ''sapūs'' pēc pieci gadi, saskrūvēšu no jauniem. Eh neiedomājos piesūcināt malas ar ko ūdens atgrūstošu/antiseptisku. Domāju ka tad pietiktu krietni ilgākam laikam. Principa, tas saplāksnis jau gadus desmit , izmatojās laukā ( bet ne zemē) - nikādu problēmu. 

Kāds varbūt ir dzirdējis, kur un ko ir ēduši tie latvieši, kas E Coli norāvuši? Soctīklos nacīši, kāds pārsteigums, sajūsmā dročī ar visām četrām ķepām, ka "netīrie tuksneša pērtiķi" kebabnīcās esot vainīgi. Es pieļauju, ka kādā kebabnīcā, par spīti PVD, higiēnas standarti varētu būt tādi, ka kaut ko šitādu var noraut, bet kamēr nav konkrētu ziņu, tikmēr tukša d1ršana un naida kurināšana.

ar dakšu arī var nodurties ēdot 😀

Un 1 dienas darbs pārvēršas par 3-4 dienu darbu Maliņu slīpēšana ir pēcapstrāde, zāģēšanas laikā to nedara. Protams, ja ar cirkulāro rokas zāģi vajag aptuveni piegriezt pāris "dēļus", tad tā nav liela problēma, visticamāk to pat cimdos var darīt. Ja vajag daudz, precīzi, lielas un ar stacionāro, tad ir citādāk. Taisnības labad jāpiebilst, ka sagriezties var arī ar ozola dēli/plāksni… Been there, done that.

Lam, saplāksnim griezuma un skrūvju vietas apstrādā ar smāķi pret mitrumu un būs pilna laime

Tu visu Andra komentāru izlasīji? Tur nav ne vārda par ētiku. Vistas turēt labākos apstākļos nozīmē labāku gaļu un olas mums, to ēdājiem.

protams. teiksim, puķu kasti, ko liek uz kāda paaugstinājuma, no saplākšņa var taisīt, jo dibens nosegs sānu malu apakšpusi. bet ierakt līdz pusei zemē vienu loksni nav gudri. Bet piebildes par asajām kantēm ir fakts.

Nu nav jau plastmasa, kas galīgi nesūc ūdeni. Bet ja jau domāts zvejas kuģu klaju apdarei, tad kaut ko jau tur.  Bet par apstrādi: Ja vajag ko platāku un izturīgu uz abām pusēm, tad krietni labāks nekā dēlis. Maliņas, lai negrieztu, pietiek ''nobraukt'' ar smilšpapīru.  Visādā ziņa , man tie atgriezumi, patīk labāk kā prasts dēlis ja vajag ko, fiksi, sameistarot. Piemēram  ''stacionāru'' riņķa zāģi no parastā rokas riņķa zāģa. Pieskrūvē ar skrūvēm , kam iegremdējamā galva, no apakšas to zāģi un un gatavs darba galds. Piedevām, ja vajag ko , sagriezt konkrēta platuma, rupji no saplākšņa atbalstu, ko arī pieskrūvē pie tās pamata plāksnes vajadzīga attālumā no zāģa. ''desmit minūtes'' un gatavs instrumets vienreizējam darbam nevis jāpērk vesels darba galds kuru pēcāk diezin vai vajadzēs. 

Vai arī kāds brāķēts trāpījies (ja saki, ka viens tikai). 

Dēlim ir viens šķiedru virziens, bet saplāksnī kārtas ir līmētas perpendikulāri, jebkura mala pusei kārtu ir "gals".

Laikam vēsturiski izveidojies, tāpat kā locekļus apgraizīt - kādreiz zinātne uzskatīja, ka tā ir higiēniskāk un novērš kaut kādus riskus, mūsdienās skaidrs, ka labuma nekāda, tieši otrādi, bet turpina tāpat. Ā, re, Andris augstāk jau izklāstīja.   Es tavā komentārā redzu tikai uzskaitījumu. Kāda ir tā teorija? Kāpēc dedzina, un kas?   Ķīnā strādnieki biš dedzina rūpnīcas un valsts iestādes, jo viņiem zb. Bet tas ir Ķīnā.

Zemē gluži rakt nevajag. No vienas puses mitrumu labi noturēs. Bet gali/zāģējuma vietas jāpasargā, ja ir saskare ar mitrumu. Arī ēvelētā dēlī mitrums iekšā/ārā visvairāk staigā pa galiem.

Šādi manā galā izskatās "mitrumizturīgais saplāksnis" (smilškastes rāmis):   Šķiet, to saplākšņu aprakstos šī frāze norāda uz to, kur tā mitrumizturība un noturība pret pūšanu beidzas: "Pret laika apstākļu iedarbību izturīgs līmējums, mitrumizturīga virsma"   Kas domāts ar "viegli apstrādāt"? Zāģēt, urbt? Dēļus daudz vieglāk un mazāk traumatiski. Tas cietais pārklājums pēc zāģēšanas veido ļoti asu kanti, pret kuru ir ļoti viegli sagriezties (nesena pieredze ar kādu ~100 dažāda izmēra taisnstūru sazāģēšanu, kaut kādā brīdī sāku skraidīt pakaļ plāksteriem, lai visu nesasmērētu ar asinīm). Skrūvēt? Ja "nepareizas" skrūves, tad liels risks noraut skrūvju galvas, pēc tam vairs nevar izskrūvēt. Piesūcināt pašu finieri (slāņus) ar aizsardzības līdzekli? Nu nav nemaz tik viegli - galus vēl kaut kā var, bet plaknēs necik dziļi piesūcināt nesanāks, nāksies paļauties uz līmējuma noturību.     Nē, nav tā, ka saplāksnis būtu nekam nederīgs. Manuprāt, ļoti labs materiāls. Bet par panaceju uzskatīt gluži nevajadzētu.

Ja vajag mitrum/pūšana izturīgu materiālu pa lēto , tad es izmantoju saplākšņa atgriezumus . Maksā ''kapeikas''  . Viegli apstrādāt un ''ilgspēlējoši'' zemē. Pirkt ne-atgriezumus... tas tik ja vajag lielu platumā un garumā, bet kā ''dēli'',piemēram augstajam  (siltajām) dobēm, tie atgriezumu pats labums

vai arī pārvilkti