Kādi mēs? Nekādi ne mēs. Tur ir konkrēti purni, kuri ļoti labi zināja ko dara un izdarīja to perfekti. Iešnauca piķi par balstu Daugavā un Centrālās stacijas mezgliem, pamattrasi atstājot ES  papildus (uz celīšiem) finansējumam. Šos konkrētos purnus ir jāatrod un jāuzstiepj. Patiesībā, nekas nav jāatrod, visi zināmi, tikai rociņas siltumā un pa īsu.

Parasti speciāli virsnieki nogāja cinka zārku piederīgajiem.  Bieži vien zārku piedrīgie atvēra. Tur dažreiz no dēla bija tikai kaut kāda dubļu cupiņa samaisīta ar asinīm. Gadījumā ar manu klasesbiedru uz ķermeņa bojājumi neatbilda augstsprieguma strāvas iedarbībai. Bija kaut kādi koncetriski izdegumi. Es "naidnieku balsīs," pēc tam dzirdēju ziņu, ka Odesas pusē esot eksplodējusi vilciena sastāvs ar munīciju. Tas bija 80 gadu sākumā. Detaļas vairs neatceros.

Nē, no Habarovskas. Esot bijs čurku dumpis pret baltajiem. Tā kā šķībacainie daļā bij nospiedušā vairākumā, tos pāris latviešus, ukraiņus un leišus bij novākuši, pēc tam pielaiduši kazarmai uguni, lai izskatās pēc nelaimes gadījuma. Muti atplēst jau tāpat tolaik nevarēja, visus apklusināja, citus ar naudu, citus ar iebiedēšanu.  

Manam vienam klasesbiedram, kurš kādu laiku brauca par tālbraucēju, bija brūte Ukrainā. Liels saulespuķu lauks, bet detaļas es nezinu. Citam no citas skolas ir sieva Ukrainas. Bija laiki, kad brauca pie mums viesstrādnieki un un viestrādnieces...

Afganistānas heroīns?

Man personīgi laimējās, sargāju Ukrainā arbūzu laukus, bet tās vietējās skaistules ne tikai neprasīja ziepes, bet zvērēja mūžīgu mīlestību un vēlmi sekot da jebkur (es no Baltijas tomēr ) Radiniekam gan nepaveicās - atnāca cinka zārkā, nesankcionēti atvēra, tur bija liels hajs...

Lielākā daļa, jā. Vairāki skolasbiedri pakaroja, bija arī ievainoti . Atceros vienu skolasbiedru kā labsirdīgu puisi. Klasebiedrs, kas dzīvoja kaimiņos stāstīja, ka atgriezies no Afganistānas bija ļoti agresīvs, varēja bez iemesla kādam uzbrukt. Dienēja desantniekos. Stāstīja kā dažreiz izmeta kalnos kādā ciematā. Nogalināja visus, kas tur bija... Daudzi pēc Afganistānas nodzērās. Kā viens tāds puisis teica: "Mums tur padarīja par zvēriem". Pie tam pietaisīja 5 bērnus. Dakteri mātei nosēja olnīcas, lai vairāk nedzemdētu. Kad prasīju, vai par bērnu uzturēšanu nav jāuztraucas. "Ko tur daudz uzturēt? Drēbes var dabūt kumpalās". Manas dzīvesbiedres pirmais vīrs dzēra, bija agresīvs. Sadzēries, uzvedās neadekvāti. Draudēja sevi nogalināt, graizot sevi ar nazi. Vienreiz satiku puisi, kurš bija guvis smagu kontūziju, kad bruņutransportieris uzbrauca uz mīnas. Atceros vienu Politehniskā institūta 1. kursa studentu, kurš saņēmis pavēsti uz armiju, panikā kliedza: "Negribu, negribu uz Afganistānu!" Pats es armiju izgāju neklātienē mācību iestādē, bet izbaudīju arī kazarmu dzīvi. Varētu sarakstīt garu rakstu par to PSRS armiju, tās tradīcijām, skaitu, miltāro doktrīnu, pavēlniecības attieksmi pret kareivju dzīvību, skaitu, cik % no kareivjiem gāja bojā miltārās mācībās, ārpusreglamenta attiecībās, cik cilvēku guva visādas veselības problēmas. Mans klasebiedrs gāja bojā armijā Krievijā nesaprotamos apstākļos, iespējams lielgabalmunicijas eksplozijā. Militāristu versija, ka atvaļinājuma laikā uzkāpis uz elektriskā vilciena, lai apskatītu pilsētas panorāmu un pieskāries elektrības vadam. Jaunie nezina cik daudz Latvijā bija dažādu armijas daļu, trīs kara lidlauki, trīs miltārās augsskolas. Vienaudži dienēja ne tikai PSRS. Austrumvācijā- tas bija kruti. Kolēgis stāstīja, ka Kubā bija tāda nabadzība, ka sievietes atdevās par ziepju gabalu (arī nav slikti). "Termins „lielgabalgaļa” (vāciski: Kanonenfutter, angliski: cannon fodder) radās 16. gadsimta beigās un 17. gadsimta sākumā, kad līdz ar šaujamieroču un artilērijas straujo attīstību Eiropas armijās būtiski mainījās karadarbības raksturs. Vēsturiski tā izcelsme un izplatība saistīta ar vairākiem galvenajiem posmiem: Vārda pirmssākumi (16.–17. gadsimts): Vācu valodā vārds Kanonenfutter rakstiskos avotos sāk parādīties 16. gadsimta beigās (piemēram, šaha un militārajos traktātos), apzīmējot kareivjus vai zemessargus, kas kaujā tiek pakļauti tiešai un neizbēgamai ienaidnieka artilērijas uguns iznīcībai. Visbiežāk terminu attiecināja uz slikti apmācītiem, viegli aizvietojamiem kājiniekiem. Viljams Šekspīrs (1597. gads): Angļu valodā analogs jēdziens parādījās Šekspīra lugā „Henrijs IV” (1. daļa, 4. cēliens), kur tēls Falstafs par saviem vāji apmācītajiem verbētajiem zaldātiem saka: „food for powder, food for powder; they'll fill a pit as well as better” („barība šaujampulverim... tie piepildīs grāvi tikpat labi kā labāki vīri”). Termina popularizēšana (19. gadsimts): Plašu starptautisku atpazīstamību un metaforisku lietojumu terminam nodrošināja franču rakstnieks un diplomāts Fransuā Renē de Šatobriāns (François-René de Chateaubriand). 1814. gadā publicētajā pamfletā pret Napoleonu Bonapartu viņš rakstīja par franču jauniešu masveida mobilizāciju, nosaucot viņus par „materiālu, kas sagatavots lielgabaliem” (mātière à canon). No šī teksta jēdziens kļuva populārs visā Eiropā. Latviešu valodā termins ienāca kā tiešs kalks (pārtulkojums) no vācu (Kanonenfutter) vai krievu (pušečnoje mjaso) valodas 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, īpaši saistībā ar Pirmā pasaules kara masveida armijām un pozīciju karu."

Nu, tad jau maisam gals bija vaļā. Es togad jau pa Zviedrijas rūpnīcām dauzījos.😉 Valūtu gan vēl 13 rubļi par dolāru pirkām, kas vēl lēti skaitījās.

🤣 Neticēsiet, bet man tā dzelzceļu "salīdzināšana" ir tāds vaļasprieks, lai pakaitinātu progresīvos. Un rezultāts ir vienkārši perfekts. Nē, nē, mēs nekad neatzīsim, ka esam nolohojušies projektā, esam voluntāri pieņēmuši kaut kādu nevienam nevajadzīgu variantu (savienojums ar lidostu), esam papisuši laiku un naudu, protams, apzināti procesu liekot augstāk par rezultātu... nē, nē, mums ir traucējušas gan savas gan svešas gan dažādu putnu sugu olas... likumdošana ne tāda (ko leiši vienkārši apgreidoja), ietekme uz vidi (kur tos speciālistus, lielāko daļu, vienkārši vajadzētu nošaut un aprakt) mums te desmitiem gadu, <ierakstīt vajadzīgo>....

Nu jā... @raiviic taisnība! Lai izteiktu savas domas daparjebko, vispirms no eksperdu ordeņa kapitula ir jāsaņem eksperda sertifikāts. Ja vēlas izteikties par "ar sirpi pa olām" tēmām, tad vēl speciāla pielaide no kapitula virsmaģistra. Nepareizs viedoklis būt nedrīkst. Ja tomēr viedoklis atšķiras, skatīt iepriekš rakstīto. 🤣🤣🤣

Strādnieks parastais kaut kur ellē ratā Amerikā vai kur citur kapitālismā neko nezina, un šāds neapgāžams fakts par tiem 55 liek domāt cik ļoti PSRS rūpējas par cilvēku parasto. Arī tagad pa laikam tiek likti raksti ka kaut kur ellē ratā cels pensijas vecumu. Tas saucās propaganda, ka viss ir čotka, mēs tikai bišķin, paskatieties ko tie tur.

Bērni esam bijuši visi, bet pieaugot, kādai daļai vērtības mainās. Par piemēru - vecaistēvs - ļoti izglītots, bija pacifists, kā es raudāju, kad visiem kaimiņu puikām bija plastmasas pistoles un automāti, bet mūsu ģimenē bija kategoriski aizliegts bērnus radināt pie ieročiem, tāpēc nepirka. Tad nu es šņukstēdams pa kluso izzāģēju vismaz no finiera  

Atceros kā visām avīzēm bij augšā uzraksts - Visu zemju proletārieši savienojaties! Ienīstu to sistēmu, jo jau 89. gadā ar Ļeņingradā izdotu ārzemju pasi kā dejošanas kolektīva dalībnieks, paostīju brīvāku gaisu Polijā un sapratu kādā cietumā dzīvojam.

PSRS ir strādnieku un zemnieku valsts, 55 lai amerikāņiem būtu ko brīnīties. Reāls fakts un arguments. Bet strādāja jau tāpat, cik tad tā pensija liela.

Tagad jau jauniešiem jādzīvo kara zonā, skarbi.

Kā uz to paskatās. Bērnībā tie stāsti par laikiem, kad krievus varēja šaut strēķiem ar kaulu zāģiem radīja pamatīgu skaudību par aizgājušiem laikiem. 

Tas spēlēja lielu lomu, jo bērni deva priekšrocības, speciāli veikali, ārpus rindas uz valsts bezmaksas dzīvokli jaunā mājā, kaudzēm bonusu kas citādi nav pieejami, pat īsti nav nopērkami par naudu. Strādāja tad visi kur, valstij. Es nezinu vai kāds darba devējs šodien gribētu sev darbinieku, bērnu ražotāju.   Es pieliktu klāt perestroiku, Zālīša Mīlestības vārdā un tamlīdzīgu atklātību. Ne nepikšanās vaina ka nedzimst, nesaprotu kāda atšķirība vai pāris pikšās 3x dienā katru dienu vai 1x nedēļā, ko tas maina. Atšķirība ir kad pikšās pa labi un kreisi, partneru skaits, ne reižu skaits. Nezinu, tikai minu ka tas kas bija fuj kļuvis bezmaz par ok šo arī varēja ietekmēt.

Mums, vecajiem, vismaz ir ko atcerēties, jo esam dzīvi nodzīvojuši bez kara. Jauniešiem, kas par mums ņirgājas, var arī nepaveikties 😕 

Es laikam no tiem 'zelta paudauzes', jeb buma. Kāreiz kad sāku iet skolā tad uzbūvēja jaunu, modernu un skaistu visusskolu. Bij 3 paralēlās klases faktiski visos gados. Tagad vidusskola transformēta tikai pamatskolā un pat tur nevar savākt vienu klasi. Veco daļu kas bij tikai pamatskola aizvēra vispār.

Kādi vēl vēsturnieki. Biedri vienkārši stāsta to, ko atceras no sava apzinīgā vecuma, agrīnās jaunības, jaunības.