Search the Community

Lord of the Rings ir viena no tām literatūras radītās kultūras sastāvdaļām, par kurām būs jāraksta vēstures grāmatās. Vai tās būtu 3 grāmatas, kas ir joprojām aktuālas 60 gadu pēc grāmatas uzrakstīšanas brīža, vai 3 filmas, kas ar Oskariem varētu izveidot milzīgu troni, Gredzenu pavēlnieks ir tiešām spēcīgs un kolorīts kultūras fenomens. Ar datorspēlēm gan ne vienmēr ir gājis tik gludi. Kopā ar biedru Arro nolēmām kopīgi izspriest, kas spēlē slavējams, kas - nē un vienkārši mazliet paķidāt projektā esošos knifus, medus lāses un darvas mucu. Jāmin, ka šis raksts ir ne vairāk, ne mazāk subjektīvs un nav uztverams par pilnīgi nopietnu apskatu, drīzāk iespaidu izklāstu. Stāsts Zobrats: Pieņemot, ka spēlētājam ir kaut kāda nojausma par to, kas tas Gredzenu Pavēlnieka visums ir, War in the North ir visnotaļ interesants papildinājums mazliet koncentrēti uz Frodo un Gredzenu Brālības piedzīvojumiem, tomēr, manuprāt, ir neliels trūkums interaktivitātē starp spēles personāžiem un reāliem, iznākumam svarīgiem notikumiem. Arr0: Man kā retam cilvēkam, kurš ir izlasījis visas Gredzenu Pavēlnieka grāmatas (jā, kāds vēl arī lasa), stāts likās interesants, jo spēles notikumi risinājās reālā Viduszemē. Tomēr tas nemaina to, ka stāstam trūka odziņas, kas to atšķirtu no citām LotR spēlēm. Vienīgais, kas stātu kaut cik izglāba, ir tas, ka tas risinās paralēli mums jau zināmajamGredzenu Pavēlniekam. Tomēr vai stāsts liksies interesants kādam kurš nepazīstGredzenu Pavēlnieku? Nedomāju gan. Zobrats: Pieņemu, ka tik vēlu pēc grāmatu un filmu iznākšanas izstrādātāju galvenais mērķis bija tieši Viduszemes visuma cienītāju piesaistīšana (būsim arī godīgi - kurš gan reāli neko nezina par vienu no mūsdienu slavenākajām mītiskajām romānu triloģijām), tāpēc skarbi vērtēt ekspozīcijas trūkumu Lord of The Rings visumā nevaru, tomēr man šķita, ka ļoti liels mīnuss War in The North scenārijā ir spēcīga notikumu savstarpēja nesaistība. Piemērs - vispirms Aragorns 3 galvenos varoņus, kas politkorekti pārstāv gan rūķu, gan elfu, gan cilvēku rases, nosūta it kā novirzīt uzmanību no Šīras un mums pazīstamo hobitu pulciņa, kur spēlētājs iepazīst arī galveno ļaundari - Saurona labo roku - Aganduāru. Pēc tam šis antagonists tik pat pēkšņi nozūd, lai dotu vietu vairākām vienmuļām attāli ar scenāriju saistītām glābšanas misijām, kas mazliet izsit no sliedēm scenārija gaitu. Bet vistreknākais un spēcīgākais stāsta mīnuss ir vispārējs galveno varoņu rakstura tukšums. Tik pat labi viņu vietā varētu ielikt jebkuru citu klišejisko fantāzijas stāstu izgriezni un neviens pat nepamanītu atšķirību. Es, sen atpakaļ lasījis grāmatas, zinu, ka Eradans, Andriela un Farins šur tur tika mazliet pieminēti, tomēr spēle nekādā veidā nedomā mums sniegt kaut kādu iekšējo skatījumu šo Viduszemes kareivju emociju spektrā, kā, piemēram, to darīja Bioware veidotie projekti, tāpēc, kad tika sniegta dialogu rindiņa pēc dialogu rindiņas starp šiem varoņiem, godīgi sakot, pārņēma nelielas žāvas. Arr0: Kopsavilkumā par War in the North stāstu - tas spēs ieinteresēt LotR pasaules fanus, tomēr vairāk neko nespēs, jo tas ir pārāk dziļš priekš LotR nezinātājiem, bet pārāk garlaicīgs un neinteresants priekš sērijas faniem. Ja gribiet izbaudīt stāstu, tad War in the North noteikti nebūs tā spēle. Zobrats: Īsti tam nepiekristu - domāju, ka šajā gadījumā pats stāsts ir sekls jebkurā gadījumā. Pasaule un franšīzes mantojums ir patiešām kolorīts un mazliet smagnējs, tomēr War in the North to praktiski neizmanto - WitN varētu notikt jebkurā viduslaiku alternatīvās pasaules fantāzijas zemē, un tas maz ietekmētu tajā, ko piedzīvo spēles īpašnieks, blietējot cauri orku masām un visnotaļ pliekanajam dialogam starp galvenajiem varoņiem un pāris pazīstamajām sejām un Viduszemes eposa. Spēles process Arr0: Sākšu ar nepatīkamo. RPG spēles, manuprāt, galvenokārt ir paredzētas PC platformai. Viens no dažiem spēļu žanriem, kur ir tikai normāli redzēt, ka konsolēm ir sliktāka spēles detalizācija un lēmumu izvēle. Ko uz PC piedāvā WitN? Konsolēm paredzētu izvēles brīvību un pilnīgi visas pārējās funkcijas, kas jau visur redzētas, sākot ar spēles palaišanu. Spēles procesu drausmīgi iedragā tas, ka spēle ir veidota konsolēm, tāpēc to nevar analizēt objektīvi. Kopumā WitN nepārsteidz arī ziņā, jo atkal ar neko neizceļas, viss jau visur ir redzēts. Gribās redzēt vismaz vienu jaunu elementu. Zobrats: Šajā gadījumā Tev nepiekritīšu, jo domāju, ka War in the North kāAction/RPG tipa spēle ir visnotaļ pieklājīgs sava žanra pārstāvis. Lai gan, atzīšos godīgi, talantu koka detalizācija ir diezgan smieklīga, arī spēju punktu izkārtošana neliek pārlieku daudz nodarbināt savas pelēkās šūniņas, gandrīz perfektā cīņu sistēma spēj daudz ko atsvērt. Tas plūstošums un brutalitāte, ko sniedz pēdējais Lord of the Rings īpatnis, ir tiešām atzīmējama un, man šķiet, varētu pat lauzties ar tādiem action milžiem kā Batman: Archam Asylum (protams, tikai no cīņu viedokļa). Izstrādātājiem ir izdevies izveidot tiešām patīkamu skaņu un grafisko efektu komplektu, lai izveidotu sajūtu, ka katrs kaujas cirvja, izšautas bultas vai naidā triekta spēriena trieciens ir sāpīgs un pretinieka iekšējos orgānus bojājošs. Skaidrs, ka te nav ko meklēt RPG nodaļā, tomēr spēle pavisam noteikti arī netēmē sevi tajā virzienā. Arr0: Protams ir pozitīvas lietas, brutalitēte ir viena no tām, jo reti kurās spēlē var redzēt palēlinātu galvas nociršanu, kas noved pie ienaidnieka pamatīgas noasiņošanas, kur lielākā daļa asiņu paliek uz tava apģērba un drēbēm, sākot nedaudaudz līdzinātiesDragon Age. Rodas sajūta, ka spēlē ir saliktas daudzas jau redzētas un pārbaudītas vērtības no citiem projektiem tā pazaudējot pašas spēles identitāti. Jo man neliekas, ka pēc pāris mēnešiem es varēšu vēl kaut ko atcerēties no spēles, jo visas detaļas saistīsies ar citām, daudz populārākām spēlēm. Zobrats: Eh, taisnība gan, spēle ir visnotaļ aizmirstama, jo praktiski viss - inventāra sistēma, personāžu arhitepi, pat pati Viduszeme, ir jau vidējā RPG pasaulītē redzēts un spēlēts, bet viens no iemesliem šajā problēmā ir tas, ka liela daļa lomu spēļu veidotāju bezkaunīgi rauj ārā veselus apraktstus no Tolkīna darbiem, kas noved pie tā, ka Viduszemes spēcīgais un atmosfēras pilnais visums ir izmantots kā šablons ļoti iespaidīgam fantāzijas projektu klāstam. Bet tas gan neattiecas uz spēles procesu. Tas kā tāds ir diezgan adekvāts patīkamai laika pavadīšanai, tomēr, piekrītu, tas ar laiku kļūst patiešām monotons - pretinieki vienkārši pieskrien klāt pie galvenā varoņa un vālē viņu, cerot, ka to galvas neķers nāvīgs cirvis. Te arī jāmin sarežģītības līmenis, kas ir ne vairāk ne mazāk absurds - tā kā mākslīgā intelekta vadītie komandas biedri katru brīdi ir gatavi lēkt pie spēlmaņa vadītā protagonista, nāve spēlē dažreiz ir pat atsvaidzinošs pārsteigums nevis spriedzi radošs bubulis. Grafiskais un muzikālais noformējums Zobrats: Nezinu, cik daudz detaļās būtu jārunā par War in the North grafiku - tā ir mūsdienām adekvāta, dažreiz pat viduvēja. Jā, ēnojums ik pa laikam izskatās acīm tīkams, jā, siltie toņi, kas pārsteidzošā kārtā arī ik pa laikam tiek atrādīti ar M reitingu apklabinātā spēlē, ir sirdi apmierinoši, tomēr ne animācijas (atskaitot tieši cīņas), ne tekstūru kvalitāte neliek ar atvērtu muti blenzt monitorā. Spēle vienkārši īpašni neizceļas starp pārējiem - grafiski spēcīgākajiem projektiem, kas gan īpaši netraucē, jo īpaši pretīgi necilus pagājušā gadsimta artefaktus redzēt te nevar. Arr0: Šī laikam ir vienīga sadaļa, kur man nav nekādu pretenziju vai vilšanās sajūtas pret spēli. Grafika ir vizuāli baudāma un spēj turēt līdzi pašreizējam vidējam standartam. Grafiku lieliski papildina salīdzinoši kvalitatīva mūzika, kas ir labi atlasīta dažadajiem spēles momentiem, tomēr neizcelsies starp citām spēlēm. viss Zobrats: Par skaņu mazliet vairāk gribētu parunāt, jo tā spēlē manāmu elementu spēcīgajā tuvcīņas efekta pastiprināšanai. Tiešām reti ir iespējams redzēt un dzirdēt reizē dramatiski demonstratīvus un pietiekami naturālus cīņu skatus - katra gaļīgā pretinieka nogalināšana izveidota tā, lai tā dotu tādu kā sadistisku baudu - atgriezeniskā saite starp sitiena, teiksim, kara cirvja vēzienu un mazliet nožēlojama orka miesas deformāciju, ir gandrīz gladiotaru cīņām seriālā ‘’Spartacus’’ redzētajam līdzīga. Ārpus tā - nav daudz par ko lielīties War in the North izstrādātājiem. Kopumā, Arr0: War in the North noteikti spēs ieinteresēt LotR pasaules fanus. Faniem būs patīkami ieraudzīt jau pazīstamos varoņus un iepazīt jaunos, izpētīt dažādas jaunas un jau pazīstamas Viduszemes vietas, kuras nav attēlotas filmā, bet ir pieminētas grāmatā. Tomēr, pat mani kā LotR fanu, WitN nespēj noturēt, jo tai kaut kas pietrūkst gan stāstā, gan pašā spēles procesā. Spēles dažādie plusi nespēj nosegt galvenos mīnusus, kuri pārāk uzkritoši lien ārā dažādos spēles momentos. Tie, kuri spēli palaidīs garām savam kārotajam iepirkumu grozam, neko daudz nezaudēs, bet tiem, kuriem interese tāpat vēl nav pazudusi, iesaku labāk izvēlēties kādu no jau vecajiem LotR projektiem, piemēram, nonievāto, bet vairāk interesanto Conquest, kas piedāvās iespēju spēlēt arī kā ļaundarim no Mordoras. Kopumā esmu vīlies, jo pēc daudzajiem video rullīšiem un intervijām spēle likās būs izdevusies, bet reklāmai nekad nevar ticēt. Zobrats: Spēle kā tāda nav briesmīga, tomēr tai trūkst sāls un piparu, kas parasti viduvējas action spēles izvelk no sava zemā statusa. Bez LotR franšīzes vārda un patīkamas tuvciņu kaujas te nav daudz vairāk izceļama. War in the North nav slikts pievedums Gredzenu Pavēlnieka datorspēļu rindām, tomēr kā indviduāls projekts nespēj noturēt savu 50 eiro cenas zīmi. Over and out. Lasītājiem: Tagad būtu tiešām laipni aicināta konstruktīva kritika, ieteikumi, jo šāda veida raksta veidošana ir pirmā reize mūsu praksē. Vispār atsauksmes par to, vai ir vēlēšanās redzēt šāda veida rakstus Gamez.lv arī ir ļoti svarīgas.