Aktuāls

Baraka Obamas tvīts saņēmis visvairāk ”patīk” Twitter vēsturē

Internets

”Sony” uzvar septiņās kategorijās 2017. gada EISA balvu pasniegšanas ceremonijā

Foto, Audio, Video

Aplikāciju saraksts, ar kurām ”Disney” spiego bērnus

Mobilās aplikācijas

LG OLED televizors iegūst prestižo EISA apbalvojumu

Televizori, mājas kinozāles

Lattelecom kļuvis par pirmo PCI DSS 1. līmeņa datu centru operatoru Baltijā

Datori, IT, bizness

Turpinot iepriekš iesākto virstaktēšanas padomu un praktisko piemēru sēriju, šodien aplūkosim videokartes virstaktēšanu.

Videokartes virstaktēšanas pamatprincips visai maz atšķiras no procesora virstaktēšanas – ir jāceļ frekvences, jāpārliecinas par stabilitāti, kā arī temperatūras drošību. Vienīgā būtiskā atšķirība ir tāda, ka videokarte visbiežāk tiek virstaktēta operētājsistēmas līmenī, nevis mainot BIOS iestatījumus. Atkarībā no paaudzes, videokartēm var mainīt divas vai trīs galvenās frekvences:

  • GPU jeb kodola frekvence,
  • Šeidera (shader) frekvence (ir tikai uz GeForce 7xxx sērijas un jaunākām nVidia videokartēm),
  • Videoatmiņas frekvence.

Pirmās divas frekvences nereti ir saistītas viena ar otru (piemēram GTX460 un jaunākām kartēm shader frekvence ir vienāda ar 2*GPU frekvenci) un līdzīgā veidā reaģē uz izmaiņām grafiskā čipa temperatūrā un spriegumā, ko sākot ar GeForce GTX2XX/Radeon HD5XXX kartēm var mainīt ar programmu palīdzību. Agrāk sprieguma celšanai bija nepieciešams taisīt fiziskas modifikācijas, sauktas par voltmodiem.

Minēto frekvenču celšanai eksistē diezgan plašs loks aplikāciju, populārākās no tām ir MSI AfterburnernVidia Inspector (tikai nVidia kartēm) un AMD GPU Clock Tool (tikai ATI/AMD kartēm). Šīs programmas ļauj lietotājiem ne tikai mainīt frekvences, bet arī regulēt videokartes ventilatora/u apgriezienus, kas dažreiz var būt nepieciešams.

Videokaršu stabilitātes pārbaudei eksistē vairāki sintētiskie testi, no kuriem par labākajiem es uzskatu FurMarkAtiTool (DirectX 9/10 līmeņa kartēm) un 3DMark11 (DirectX 11 līmeņa kartēm). Šie testi videokarti noslogo un attiecīgi arī uzkarsē krietni augstāk, nekā jebkura cita ikdienā pielietojama aplikācija, tāpēc testu veiksmīga iziešana praktiski garantē stabilu darbību bez videokartes pārkaršanas. Lielākai drošībai, es iesaku izmantot vismaz divus dažādus testus stabilitātes pārbaudei. Kas attiecas uz maksimāli augstākajām un drošajām temperatūrām, atkarībā no videokartes modeļa, tās atrodas starp 75 un 100 grādiem. Standarta gadījumā, temperatūras uzkāpšana virs 90 grādiem ir iemesls, lai sāktu uztraukties par kartes mūža ilgumu, situāciju var labot ar jaudīgāku dzesēšanu un gaisa plūsmas organizāciju.

Ieteicamā darbību secība virstaktējot videokarti ir šāda:

Sākumā jāpalaiž tests uz piecām minūtēm ar kartes nominālfrekvencēm, tas ļaus saprast vai barošanas bloks ir spējīgs izturēt slodzi un kā dzesēšanas sistēma veic savus pienākumus. Gadījumā, ja videokartes temperatūra pārsniegs minētos 90 grādus, var būt nepieciešams pašam palielināt ventilatora apgriezienus, jo automātiski tas tiek darīts tikai tad, kad situācija kļūst kritiska.

Pēc tam, neaizverot testu programmu, nepieciešams veikt pakāpenisku (par 20-30MHz) videoatmiņas frekvences celšanu ar 50-60 sekunžu intervāliem, kamēr netiks sasniegta tās maksimālā stabilā frekvence. Atrodot to, nepieciešams uzstādīt frekvenci atpakaļ uz nominālo vērtību un veikt līdzīgu procedūru ar šeidera frekvenci (ja tāda eksistē) un pēc tam ar grafiskā kodola frekvencei. Šādā veidā lietotājs uzzinās atsevišķo frekvenču neatkarīgās, aptuvenās robežas. Atliek tikai pārbaidīt visu frekvenču vienlaicīgu stabilitāti ar 10 minūšu testa veikšanu. Neveiksmes gadījumā atliek tikai ar izslēgšanas metodi pazemināt atsevišķās frekvences par vienu vai diviem soļiem, līdz videokarte būs stabila.

Parauga realizācijai tika salikts sekojošs stends:

  • Procesors: Core i7-2600K,
  • Mātesplate: Gigabyte G1.Sniper2,
  • RAM: 2x2Gb Kingston DDR3-1066,
  • Videokarte: MSI GeForce 8800 GTS 512Mb,
  • Barošanas bloks: Silverstone OP1000,
  • OS: Windows XP SP3.

Dotā grafiskā karte pieder “reference” karšu klasei, jeb tā ir etalona kopija, kuras ražo paši nVidia. Partneru, tādu kā MSI, darbs sastāv tikai no savu logotipu uzdrukāšanas, kartes iepakošanas un pārdošanas. Līdzīga prakse piemīt arī citiem modeļiem, ne tikai no nVidia, tāpēc stabilo frekvenču atšķirtības parasti ir izskaidrojamas tikai ar statistisko variāciju.

Videokartes virstaktēšana tika veikta ar MSI Afterburner utilītu un stabilitātes pārbaude veikta ar FurMark un pēc tam ar ATiTool. Testi nominālajā frekvencē nekādas problēmas neizraisīja, tāpēc tika uzsākta atsevišķu frekvenču maksimizācija, to vēlākai kopējai pārbaudei. Manā gadījumā viss noritēja diezgan loģiski un kopā visas trīs frekvences bija spējīgas strādāt ar saviem atsevišķajiem maksimumiem un atbilstoši kodolam, šeideram un videoatmiņa, tās sastādīja:

Jebkura turpmākā frekvenču celšana rezultējās ar bildes pazušanu un datora restartēšanu testējot ar Furmark vai artefaktu (attēla defektu) parādīšanos, testējot ar ATiTool. Temperatūras nepārsniedza 82 grādus, līdz ar to iegūtos rezultātus var saukt par pilnīgi drošiem ikdienas lietošanai.

Raksta nobeigumā gribētos īsi nodemonstrēt praktisko jēgu frekvenču celšanai ar 3DMark06 piemēru: iepriekšminētā sistēma, darbojoties ar nominālfrekvencēm ieguva 16297 punktus, savukārt, pēc procesora un videokartes virstatēšanas rezultāts uzlabojās par 19.4 procentiem – 19641.

Raksta autors – TaPaKaH

Izsaki savu viedokli